Šajā pavasarī norisinās Tradicionālo prasmju skolas nodarbības Sēlijā un Zemgalē. Tās rīko Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra. Šajās nodarbībās Neretā un Jaunjelgavā pie pieredzējušiem meistariem var apgūt aušanas prasmi un karošu grebšanu.
Neretas audējas teic, ka aust prot, bet vienmēr var iemācīties ko jaunu, un, ja šāda iespēja “pati dodas rokās”, kāpēc neizmantot. Neretas kultūras namā savus amata noslēpumus atklāja aušanas studijas “Rīdze” vadītājs Māris Maniņš no Rīgas.
Auž ne tikai
sievas
Kad ierodos pie audējām, telpā nostiepti gari dzijas pavedieni. Jautāju, ko audējas dara, viņas teic — audumu riešam. Pagaidām šie pavedieni Augšzemes brunčus neatgādina. Lai tie taptu, jāiegulda pamatīgs darbs.
Sēlijā un Latgales pusē aušana vēsturiski bijusi ģimeniska tradīcija atšķirībā no pārējiem novadiem, kur jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara izveidoja aušanas studijas. Pirmās bija Cēsīs un Rīgā. Studijas vecie meistari savu amata prasmi nodeva tālāk vairākiem jaunajiem audējiem, bet mājās pieredzes pārņemšana bija daudz ierobežotāka.
Sievietes tradicionāli auda tikai ģimenes lietošanai paredzētas lietas, bet audēji vīrieši bija amatnieki, kuru darinājumus varēja nopirkt.
Daudz nedzirdētu vārdu
Maniņa kungs ar aušanu aizraujas vairāk kā 30 gadu un pašlaik Rīgas Tehniskajā universitātē apgūst tekstila tehnoloģijas. Tehniskās tekstilijas izmanto dzelzs-betona un finiera armatūras izgatavošanai. — Pinumi nemainās: pamatā ir divu līmeņu diegi — audi un velki, kas krustojas. Atšķirība ir procesa sarežģītībā, — stāsta meistars. — Aust var iemācīties jebkurš, un pēdējā laikā šī nodarbe kļūst arvien populārāka. Rīgā jauniešiem ir citas intereses, bet novados šis arods sāk atdzimt. Aušanai nav vajadzīgi lieli ieguldījumi. Daudzu lauku māju bēniņos ir stelles, kuras bez lielas labošanas var likt lietā. Cita lieta, ja ar aušanu grib pelnīt.
Klausoties Maniņa kunga stāstījumā, dzirdu daudzus tikai audējiem saprotamus vārdus — pamatne, audi, lumsti, šķiets, šķēru veltņi, paminas, nītis, saiva, sistava. To daļu, kurā diegi krustojas, sauc par dvēseli. Ja aužot dvēsele nojūk, skali, kuri to veido, “izskrien” laukā, auklas pārplīst, un audeklu var izmest, jo tālākais process kļūst arvien sarežģītāks. Auduma aušanu var salīdzināt ar cilvēka dzīvi — arī mums ir dvēsele, arī dzīve ir sarežģīta, un bieži vien mums pietrūkst pacietības to skaisti noaust. Jo čaklāki un pacietīgāki esam, jo rakstaināka un interesantāka dzīve veidojas.
