Kokneses pagasta bibliotēka allaž pratusi pārsteigt savus lasītājus. Te regulāri notiek dažādas izstādes un pasākumi. Nule bibliotēkā bija tikšanās ar Annu Kuzinu, Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” galveno speciālisti, grāmatu “Blaumanis tuvplānā” un “Blaumaņu pavārgrāmata” autori.
Patiesībā tikšanās atspoguļojums būtu divu pamatīgu rakstu vērts: viens par erudīto, interesanto grāmatu autori Annu Kuzinu, otrs — ieskats abu grāmatu lappusēs.
Sāk ar kartotēku
Anna Kuzina 1979. gadā sāka strādāt Rūdolfa Blaumaņa memoriālajā muzejā par vadītāju. Pirms tam bija darbs skolā — mācīja bērniem vācu valodu. Taču tas nesniedza tādu gandarījumu, ka skolā gribētos nostrādāt visu mūžu. Grāmatu autore neilgi pastrādāja Valsts bibliotēkā, taču tomēr nejutās īsti apmierināta. Kāda nejaušība viņu aizveda uz “Braku” muzeju, un nu Anna Kuzina varēja teikt: “Te ir mana īstā vieta!” Te allaž varēja bagātināt gan sevi, gan citus. Sākuma gaitas atceroties, rakstniece gan stāsta, ka viņa “Brakos” būtībā bijusi svešs cilvēks. Neko tā padziļināti par Blaumani nav zinājusi — tik tādus vispārējus faktus. Pašai gan licies, ka ir gana gudra, bet, kad no apmeklētājiem birusi jautājumu gūzma, sākusi meklēt atbildes un sarakstīt tās uz lapiņām. Ar laiku to sakrājies krietni daudz, un viņa sākusi veidot kartotēku pa gadiem. “Man tā bija kā slimība — kad ieraudzīju vārdus “Blaumanis”, “Braki”, “Ērgļi”, tā visi materiāli nokļuva manā kartotēkā.”
Veltījums
jubilejai
Gandrīz 30 gadu laikā savāktais materiāls bija tik plašs, ka tas “brēktin brēca” pēc plašāka apkopojuma, un grāmata bija likumsakarīgs iznākums. Arī kā veltījums rakstniekam 150 gadu jubilejā. Kā no mozaīkas gabaliņiem, kas sastāvēja no vēstulēm, atmiņām, vērtējumiem, Anna Kuzina ir uzbūrusi Blaumani. Ja Blaumaņa mūžu salīdzina ar kamolu, tad rakstniece to satinusi no tūkstošiem krāsainu dzīparu. Tas ir citāds Blaumanis nekā agrāk iepazītais. “Es gribēju parādīt, ka Blaumanis nav vecmodīgs, viņš ir mūsējais,” tā tikšanās sākumā teica rakstniece. “Un vēl — viņš apliecināja, ka bez sūra darba ar talantu vien nepietiek.”
Vairāk nekā 40 gadu grāmatā
Gandrīz 500 lapu biezajā grāmatā 26 nodaļās ir ietverti 45 ar pusi rakstnieka nodzīvotie gadi un viņa darbu pirmpublikācijas. Izveidojot rakstnieka dzīves un daiļrades hronoloģiju, izmantoti arī daudzu autoru darbi, piemēram, literatūrzinātnieces Līvijas Volkovas monogrāfijas, rakstnieka Antona Stankeviča veikums, literatūrzinātnieka Alfona Vilsona monogrāfija… Te lasāmi arī periodikā publicētie raksti un apcerējumi, recenzijas no 1892. līdz 1908. gadam, paša rakstnieka korespondence.
Tēva noslēpums
Vairāki Blaumaņa dzīves posmi gan attēloti tikai fragmentāri, jo trūkst liecību, kas sniegtu pilnīgāku ieskatu, piemēram, par viņa bērnību.
Noslēpumu plīvurā tīts arī jautājums par Blaumaņa tēvu. Vai viņš bija pavārs Matīss vai kāds cits, kā to vēsta mutvārdu leģendas?
Ērgļu muižas īpašnieks Rūdolfs fon Tranzejs sarīkoja sava pavāra dēlam grandiozu kristību ceremoniju, kurā piedalījās 15 kristību liecinieku — lielākais skaits, kāds jebkad bijis Ērgļu draudzes pastāvēšanas laikā. Taču dīvaini, ka tajās nepiedalījās tēva radi. Kristības tiek pieminētas arī ērglēniešu valodās, biogrāfijas pētījumos, bet izskaidrojuma nav, kāpēc tās bijušas tik neparastas.
Sajūt garīgo dziņu
Nepilnus divus gadus rakstnieks dzīvoja Koknesē, kur Alaines muižā strādāja par skrīvera palīgu. “Kad braucu garām Koknesei, vienmēr iedomājos, ka šeit taču ir staigājis Blaumanis. Patiesībā tieši Koknesē Blaumanis piedzima kā rakstnieks. Ja viņa dzīvē nebūtu Kokneses, nezin vai būtu tāds Blaumanis, kādu mēs pazīstam. Varbūt būtu kāds komersants, pārvaldnieks. Tieši te tapa viņa pirmais dzejolis, tieši te viņš sajuta garīgo dziņu pamest praktisko darbību un pievērsties rakstnieka dzīvei, kura nesolīja nekādu pārticību, bet drīzāk gan bada maizi,” ir pārliecināta grāmatas autore. Viņa uzskata, ka Koknesē Blaumaņa gaitas vajadzētu izpētīt vēl pamatīgāk.
Ikvienam un visiem
“Blaumanis ir neizsmeļama vērtība,” šādus vārdus rakstniece ierakstīja grāmatā autogrāfu kārotājiem. To savulaik kādā sarunā apliecināja arī nu jau mūžībā aizgājusī teātra kritiķe Lilija Dzene: “Nebaidieties Blaumani saukt par ģēniju. Viņš tāds patiesi ir. Un, lai ko par viņu runātu no ikdienības viedokļa, viņam nekad tas nepielips, jo Blaumanis stāv uz visaugstākā pakāpiena mūsu kultūras dzīvē. Lai kāds pamēģina tikt līdzi viņam!”. Šiem vārdiem oponēt grūti, jo Blaumanis saprotams ikvienam un visiem kopā, viņš spēj uzrunāt gan bērnu, gan sirmgalvi.
Tilts starp pagātni
un tagadni
Ne mazāk interesanta ir arī “Blaumaņu pavārgrāmata”. To rakstniece veltījusi pavāram Rūdolfa Blaumaņa tēvam Matīsam. Līdz mūsdienām nav saglabājušās viņa gatavoto ēdienu receptes, bet Matīss Blaumanis noteikti izmantoja gan tajā laikā esošās pavārgrāmatas, gan radīja pats savus ēdienus, jo viņš bija izslavēts sava amata meistars. Par viņa ietekmi uz dēla daiļradi liecina daudz un dažādi ēdieni, kas pieminēti Blaumaņa dzejoļos, stāstos, novelēs, lugās. Grāmatā paralēli daudziem Blaumaņa darbu fragmentiem rodamas arī receptes — gan no tā laika pavārgrāmatām, gan no mūsdienās Ērgļu pusē dzīvojošiem godu pavāriem. Stāsti par ēdienu gatavošanu ir kā tilts starp seniem laikiem un mūsdienām. Grāmatā ir arī Braku talkas putras, ko aprīlī parasti gatavo Anna Kuzina, recepte. Milzīgā daudzuma dēļ tās gatavošana ilgst vismaz divas dienas.
