“Beidz taču vienreiz dīdīties un sēdi mierā,” Antra izdvesa. Viņas seja bija dusmu un noguruma apēnota.
“Beidz taču vienreiz dīdīties un sēdi mierā,” Antra izdvesa. Viņas seja bija dusmu un noguruma apēnota. Bet mazā Dārta nerimās. Viņa bērnudārzā pa dienu piedzīvojusi tik daudz jauku notikumu un ļoti, ļoti gribēja tajos dalīties. Kaut vai tas, ka diendusas laikā Jancis rāva nost segu, bet Jēkabs smieklīgi vaibstīja sejiņu. Viņas labākā draudzene vairs nav Marta, bet gan Renāte. Un vēl jaunā auklīte Marianna lasa tik jaukas pasakas, bet Jaungada pasākumā viņa būs rūķis ar garu bārdu un sarkanu mici. “Beidz pļāpāt, man no tavas nemitīgās runāšanas sāk sāpēt galva,” atkal strupi apsauc mamma. “Bet, mammīt, vai tiešām no manas runāšanas tev sāk sāpēt galviņa?” mazā neticīgi mēģina noskaidrot. Uz to Antra dusmīgi attrauc: “Jā, un tā tas notiek vienmēr, jo tu nevari vienkārši paklusēt. Nē, tev vienmēr ir jārunā un jārunā. Tiklīdz tu atver muti, tā man sākas briesmīgas galvassāpes, liekas, ka tā tūlīt pārplīsīs!”. Dārtiņa apklusa. Viņa apņēmās klusēt tik ilgi, kamēr mamma pati nesāks ar viņu runāt. Tas gan būtu briesmīgi, ja mammai pārplīstu galva. Un pie tam vēl viņas dēļ! Mamma bieži vien teica, ka Dārtas dēļ viņai kas nevedas — te pārvārās zupa, jo jāpalīdz savākt meitas mantiņas, te nepietiek iztikšanai un rēķinu nomaksai, jo tik daudz jāmaksā par bērnudārzu un pulciņiem. Citreiz, kad mammai darbā atgadās nepatikšanas, pie tām atkal vainojama Dārta, jo kaut ko izdarījusi ne tā. Vai tiešām mazā meitene var būt vainojama gandrīz pie visām ķibelēm?
