Sirmā kundze redakcijā ienāca raudādama — dēls Jānis klepo, viņam ir augsta temperatūra, bet mediķi vīrieti neārstē.
Sirmā kundze redakcijā ienāca raudādama — dēls Jānis klepo, viņam ir augsta temperatūra, bet mediķi vīrieti neārstē. Jānis bijis pie ģimenes ārsta, kurš konstatējis trokšņus slimnieka plaušās. Ar aizdomām par plaušu karsoni ģimenes ārsts nosūtījis Jāni ārstēties slimnīcā.
Te sācies pats dīvainākais — stacionārā Jānis ievietots tās dienas pēcpusdienā, bet jau nākamajā ap pusdienlaiku klepojošais slimnieks no ārstniecības iestādes izrakstīts. Vai tiešām jau vesels? Nebūt nē, vienkārši viena no Aizkraukles slimnīcas vadošajām mediķēm, ārste V., esot pajautājusi, vai Jānim ir nauda. Vīrietis ir bezdarbnieks, naudas viņam nav. Nu tad slimnīcā neesot ko darīt, lai ārstējas mājās! Tā jau pāris nedēļu vīrietis mājās pats mēģina izārstēt plaušu karsoni. Pat pie ģimenes ārsta Jānis vairs neiet — neesot ticības mediķiem.
Diemžēl šis nav vienīgais gadījums, kad pacients no slimnīcas spiests aiziet naudas trūkuma dēļ. Ne vienmēr nauda bijusi nepieciešama gultasvietas apmaksai — to maznodrošinātajiem palīdz samaksāt sociālais dienests, pašvaldība. Biežāk ārsti latus prasījuši paši sev. Vienam tas izdarīts “caur puķēm”, prasot naudu medikamentiem, citam — tieši pasakot, ka mediķiem mazas algas un nepieciešama pacienta “piešprice”.
Arī padomju laikos, kad valsts medicīnisko aprūpi visiem nodrošināja bez maksas, bija ārsti, kuriem godīgi nopelnītās algas nepietika. Gadiem ritot, mainījusies vara, veselības aprūpes sistēma, vien mediķi, kuri prasa un ņem no pacientiem, nemainās. Protams, ne jau visi ārsti ir tādi, bet tie daži, kuri to dara, sabojā iespaidu par visu veselības aprūpes sistēmu.
Ko darīt, lai šādas situācijas izskaustu? Varbūt mēģināt naudu ārstiem kabatā vairs nebāzt? Taču slimam būt negribas. Arī pašārstēšanās ir bīstama. Ārzemēs to sauc par legālu ārsta honorāru. Bet kādu honorāru Latvijā var gaidīt no cilvēka, kuram nav ne darba, ne naudas?
