Ruta un Jānis Dubinski Mazzalves pagastā saimnieko piemājas saimniecībā “Mundi”. Abi jau pensijas vecumā, bet, kā vairums šī gadagājuma cilvēku, arī viņi ikdienu nevar iedomāties bez savas gotiņas, suķa aizgaldā un dārza pleķīša.
Apnika lūgties citiem
Kamēr Rutas kundze lietainajā pēcpusdienā ravē sakņudārzu, saimnieku Jāni izdodas atraut no tehnikas remonta. Uz brīdi viņš piestāj no ikdienas darbiem, un mēs apmetamies dēla Zigmāra remontēt iesāktajā virtuvē. Aiz loga redzams pamatīgs padomju laika tehnikas parks — dažādi traktori, graudu kombains, kartupeļu stādāmā mašīna, siena grābeklis un prese, “bobiks” un daudz dažādu agregātu. Kā vīra cilvēkam viņam tuvākas tehniskas lietas, arī sarunu mēs iesākām par tām.
Deviņdesmito gadu sākumā izdevies iegādāties šo to no tehnikas, kuru izmanto, lai apstrādātu 25 hektārus zemes. 16 hektāru ir pašu zeme, pārējo — nomā.
Savulaik, kad bija tikai divas govis, cerējuši, ka iztiks ar mazo dārza traktoriņu, bet ar laiku bija nepieciešamas papildu platības. Katru reizi lūgt palīdzību citiem, lai apstrādātu laukus, negribējies. — Ne vienmēr, kad vajadzēja mums, varēja viņi, līdz tas “piegriezās” tik tālu, ka sākām iegādāties savu tehniku, — saka Jāņa kungs.
Lai šādu tehniku darbinātu, gadā nepieciešams ap trim tonnām dīzeļdegvielas. Platību maksājumi šos izdevumus nosedzot. Savukārt graudus izaudzē pietiekami, lai pabarotu visus lopus, arī dzirnavas ir pašu. — Saimniecībā ir praktiski viss, lai būtu neatkarīgi no citiem. Lai arī kādi “lūžņi”, visi darbojas. Kombainam labi ja kāda siksna jānopērk. Pērn gan bija lielāka ņemšanās — vajadzēja no jauna izgatavot koka spieķus tītavām. Kolhozā strādāju gan par atslēdznieku, gan traktoristu, un tehnikas remontēšana man galvassāpes nesagādā. Aplam daudz jau to detaļu nevajag. Ir vēl otrs kombains rezerves detaļām, — stāsta saimnieks.
Kombainu stūrēt vairs nav pa spēkam
Jānim drīz būs 70 gadu, bet, kā ierasts, darbdiena sākas ap sešiem no rīta un beidzas pēc desmitiem vakarā. Tik vien laika, kā pusstundu televīziju paskatīties un gulēt. Lai arī pašlaik aprūpējamas piecas slaucamas govis, pāris teļu un divi desmiti cūku, darba pietiek no agra rīta līdz vēlam vakaram. Spēka gados govju bija divreiz vairāk.
Liels palīgs saimniecībā ir dēls Zigmārs. Grūtāk ir siena laikā, tad viņa palīdzība īpaši vajadzīga. Nopļaut, izkaltēt un savālot var pats, bet ar niķīgo siena presi tiek galā vien Zigmārs. Arī kombaina stūrēšana saimniekam vairs nav pa spēkam. Veselības problēmu dēļ nedrīkst pārpūlēties.
Šobrīd dārzā sadīgušie sīpoli iedzeltējuši, acīmredzot trūkst mēslojuma, tāpēc saimniece ar traktoru dodas tos vircot. Jānogaida piemērots laiks lauku miglošanai. Graudaugi sadīguši un kļuvuši iedzelteni, kas liecina par slāpekļa trūkumu.
Citus lopus saimnieki nevēlas turēt: — Kad divas reizes sesks parūpējās likvidēt visas vistas, sapratām, ka trešo reizi mēģināt nav jēgas. Vistas tādi kaitēkļi vien ir. Noskatāmies, kā kaimiņam, kuram viņu ir ap trīsdesmit, mēslu kaudzi izkašā un nolīdzina kā nebijušu.
Vajadzētu jaunu siena grābekli
Pienu Dubinski pārdod Jēkabpils piena kombinātam, būtībā Lietuvai — “Rokišķu pienam”. — Dzirdēts, ka lietuviešu saimniecībās piens neesot tik labas kvalitātes, tāpēc nav brīnums, ka viņi ieinteresēti iepirkt Latvijā ražoto. Vairāk kā pirms gada pienu pārdevām “Bauskas pienam”, kas bankrotēja. Nostrādājāmies kā muļķi, un viss ziemas darbs, ap diviem tūkstošiem latu, aizgāja nebūtībā, — stāsta Jāņa kungs. — Kādu laiku cerībā ko atgūt braucām uz Stelpes pienotavu pie administratores, lūdzoties, lai atmaksā kaut daļu no šīs naudas. Viņa mums paskaidroja, ka “Bauskas piena” īpašums novērtēts ap 500 tūkstošiem latu, bet uzņēmuma parāds ir ap 3 miljoniem. Rēķiniet paši, cik jums var iznākt — administratore sacīja.
Ja naudu brīnumainā kārtā atmaksātu, kā to tērētu? — Jaunu siena grābekli vajadzētu. Sitamies ar veco, Somijā ražoto “Julu”. Mājai jauns jumts arī nepieciešams, — saka Jāņa kungs.
Laiks paiet ātrāk
— Pesimismu jūsu balsī nedzird, tad jau tik slikti nav.
— Nav nekādas vainas. Par pienu gan maz maksā — 10,5 santīmus. Kad cena bija ap sešiem santīmiem par litru, to bija izdevīgāk izbarot teļiem un cūkām. Ja izslauktu trīs tonnas mēnesī, uzpircēji cenu paaugstinātu, bet mums tik puse no šī daudzuma iznāk.
— Nav bijusi vēlme saimniekošanai atmest ar roku, atteikties no lopiem, laukiem?
— Runāt tā var, bet dzīvē tā nekad neizdarītu. Ko gan citu te darīt? Laiks paiet ātrāk, nav jādomā par ko citu.
— Kas notiks ar saimniecību, kad jūs vairs nespēsiet to apsaimniekot?
— Dēla nodoms ir ar lopiem neņemties, audzēt tikai graudus. Ar tiem mazāk darba — pavasarī iesēj un rudenī novāc.
