Pagājušajā nedēļā tikos ar kādas pašvaldības darbinieku, kurš neoficiālā sarunā pauda viedokli par vienu no kārtējiem novadā īstenotajiem projektiem: “Būtībā jau tas nav slikti, cilvēki strādāja, ieguldīja darbu, līdzekļus, taču rezultāta lietderība ir zema. Nauda un laiks iztērēti, bet jautājums — kam tas īsti vajadzīgs? — paliek.” Šo sarunu atcerējos, skatoties TV3 raidījumu “Nekā personīga”, kurā vēstīja par Nacionālo integrācijas centru (NIC), kas izveidots Kultūras ministrijas paspārnē. NIC dibināšanai atvēlēts 430 tūkstošu latu, lielākā daļa — 75% — ir ES līdzekļi. Par šo naudu 10 mēnešu laikā 17 NIC darbinieku plānojot integrēt 300 iebraucēju.
Ja liek, tad darām, vai to vajag un kam to vajag, un vai izmaksas ir adekvātas iespējamajam ieguvumam — nejautājam. Kultūras ministre Jaunzeme — Grende, centra uzraudze ministrijā, un arī paši centra darbinieki skaidroja, ka Eiropa integrācijas centra izveidi Latvijai gluži vai uzspiedusi. Par projektu atbildīgais Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Lielpēters dokumentus tikai paraksta, bet nav spējīgs atbildēt uz žurnālistu jautājumiem. Finansējums esot saņemts ar novēlošanos, un plānoto 10 mēnešu vietā projekta īstenošanai atlikuši tikai pieci. Galu galā izrādās, ka par šādu integrācijas centru teju neviens neko nezina, bet vismazāk jau paši integrējamie…
Centra izveide ir daļa no plāna, ko radīja bijusī ministre, vēlāk premjera padomniece un pašreizējā Rīgas mēra amata kandidāte Sarmīte Ēlerte. “Šis ir iepriekšējās Dombrovska valdības dots uzdevums — tā ir integrācijas politika,” teica tagadējā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme — Grende. “Šī politika nāk mantojumā no iepriekšējās valdības, un mēs konsekventi izpildām iepriekšējās valdības uzdevumu, kurā ir rakstīts, ka jādibina nacionālais integrācijas centrs, mēs to esam nodibinājuši.”
Radīts 17 darba vietu, un algām paredzēts tērēt 149 tūkstošus, mēnesī cilvēkam — vairāk kā 800 latu, bet par raidījumā redzēto darbinieču kompetenci gan jāšaubās, jo neviena tā arī nespēja pastāstīt, ko īsti viņas darīs. Vien to, ka “integrācija ir smalka lieta, un tā nemaksā lēti”. NIC dārgās telpās Vecrīgā strādā 17 cilvēku, arī juristi, grāmatveži, to paredzot veids, kā tiek administrēts Eiropas projekts. Veidosim institūcijas, integrēsim iebraucējus, bet kā noturēt latviešus Latvijā? Un ko īsti nozīmē integrācija? Ja valsts valodas zināšanas un lojalitāti pret Latviju, tad nebūsim taču naivi — tie, kuri grib iemācīties, latviski sāk runāt pēc pusgada, ja negrib, to neizdarīs pat 50 gadu laikā. Bet jautājumus nevajag uzdot, ja liek, tad jādara.
