Aizkraukles novada kultūras mantojums ir savdabīgs un bagāts. Gadsimtu gaitā radās un pilnveidojās dažādi kultūras pieminekļi — pilskalni un senkapi, baznīcas, muižas, skolas un krogi, zemnieku un mežsargu sētas, mākslas priekšmeti.
Aizkraukles novada kultūras mantojums ir savdabīgs un bagāts. Gadsimtu gaitā radās un pilnveidojās dažādi kultūras pieminekļi — pilskalni un senkapi, baznīcas, muižas, skolas un krogi, zemnieku un mežsargu sētas, mākslas priekšmeti, ievērojamu cilvēku piemiņas vietas. Pagātnes liecību gan nav saglabājies daudz — postu nesuši kari, saimnieciskais pagrimums un cilvēku vienaldzība. Taču esošais kultūras mantojums ir nozīmīgs Latvijas vēsturē kopumā.
Viens no kultūras un vēstures pieminekļiem bagātākajiem pagastiem Aizkraukles rajonā ir Mazzalve. Te ir trīs baznīcas — Kankaļu katoļu, Ērberģes luterāņu un Mazzalves luterāņu. Mainoties pagastu robežām, Mazzalves luterāņu baznīca gan tagad ir Zalves pagasta teritorijā. Ir arī Ērberģes, Lielmēmeles un Vecmēmeles muiža, Taubes, Cielavu un Ērberģes kapliča, Ērberģes un Vecmēmeles dzirnavas, kā arī sēļu sēta “Ķiermeles”, kura atzīta par ievērojamu tautas celtniecības pieminekli, un vairāki vēsturiski apbedījumi.
Apzina apdraudētākos
Katru gadu septembrī notiek Eiropas kultūras mantojuma dienas, lai pievērstu sabiedrības uzmanību ievērojamākajiem kultūras un vēstures pieminekļiem Latvijā. Katrs šis pasākums veltīts citai tēmai — dievnamiem, koka būvēm, iekārtām un tehnoloģijām, pēckara mantojumam. Šīgada tēma ir “Apdraudētākie kultūras pieminekļi Latvijā”.
Jānis Asaris no Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas stāsta:
— Par apdraudētu var uzskatīt katru pieminekli, jo ilgajos gados tos postījis laiks, pamestība un arī naudas trūkums. Tomēr ir vērtīgi objekti, kuri ir katastrofālā situācijā, un tiem palīdzība vajadzīga pirmām kārtām. Gribam tos apzināt un pievērst lielāku sabiedrības, pašvaldību, objektu īpašnieku un arī politiķu uzmanību. Diemžēl pieminekļu inspekcija viena visu paveikt nevar, jo no valdības gadā saņemam vidēji 300 tūkstošu latu. Taču, lai novērstu avārijas situācijas visos apdraudētākajos objektos, vajag vismaz trīs miljonus.
Baznīcas jumtam vāc ziedojumus
Mazzalves pagasta padomes priekšsēdētāja Emīlija Zariņa atzīst: “Tiešām esam pieminekļiem bagāti, un gandrīz visi tie celti pirms vairāk nekā simt gadiem. Remonts muižām un baznīcām noteikti būtu vajadzīgs, bet par apdraudētiem šos objektus tomēr nosaukt nevar. Tā kā visas ēkas ir apdzīvotas, baznīcām un muižām ir īpašnieki, kuri rūpējas par tām.”
Zariņas kundze piebilst, ka vēlētos labāku sadarbību ar Pieminekļu aizsardzības inspekciju. Kad vajadzēja remontēt Ērberģes luterāņu baznīcas jumtu, palīdzību lūdza šai iestādei. Atbildes nebija, tāpēc Mazzalves pagasta padome un baznīcas draudze aicināja cilvēkus ziedot šim mērķim. Jumtu salaboja par saziedotajiem līdzekļiem.
Kapličā dus Napoleona mīļākā
Zem Ērberģes baznīcas ir arī kapenes, kurās atdusas daudzu baronu Vietinghofu, Taubes un Hānu dzimtas pārstāvji. 1998. gadā kapenēs veikta inventarizācija. Apskatīta un pārbaudīta viena apbedījumu telpa. Vēstures skolotāja Emīlija Varkale, kura nodarbojas ar novadpētniecību, atzīst: “Pieminekļu aizsardzības speciālisti atzinuši, ka steidzami jāuzlabo mikroklimats kapenēs, taču ar atzinumu tas arī beidzies. Ja būtu nauda, kapenes varētu sakārtot un piedāvāt kā tūrisma apskates objektu.”
Muižniekus savlaik glabājuši arī Ērberģes kapličā. Vietējie stāsta, ka te guldīta kāda baronese, kura bijusi Napoleona mīļākā. Viņas spilvenā vēlāk atrastas dižā karavadoņa vēstules.
Pieminekļi arī lustras un gleznas
Arī Kankaļu baznīcas jumtu salaboja par pašvaldības līdzekļiem. Lai gan šajā dievnamā dievkalpojums notiek reizi gadā — kapusvētkos, ēkas saglabāšanai un kopšanai nauda tomēr vajadzīga.
Remonts steidzami vajadzīgs arī Mazzalves baznīcai. Tā savlaik celta par valsts līdzekļiem, tagad pieder draudzei, taču tajā ir tikai nedaudz vairāk par desmit cilvēkiem, kuriem nav pa spēkam nomainīt jumtu un saglābt saplaisājušās sienas.
Visos šajos dievnamos saglabājušies dažādi priekšmeti, kuri arī ir vietējās nozīmes kultūras un vēstures pieminekļi. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija to apstiprinājusi ar īpašu paziņojumu, kura kopijas glabā arī Mazzalves pagasta novadpētniece Emīlija Varkale. Šīs vēsturiskās lietas ir altārgleznas un altāri, griestu lukturi, durvis, kausi un citas lietas.
Muižu uztur pašvaldība
Labākā situācijā ir Mazzalves pagastā esošās muižas, jo par ēkām rūpējas to īpašnieki.
Varenākā ir Ērberģes muiža. Tajā šobrīd darbojas Mazzalves pamatskola. Direktors Aivars Miezītis saka: “Mēs neesam vienīgā skola, kura mīt pilī. Kaut kur izlasīju teicienu — ja baltvācu baroni nebūtu būvējuši pilis, mūsu bērniem šodien nebūtu kur mācīties.”
Kā agrāk, tā arī tagad muižas apbūvē dominē pils. Tā ir skaista Latvijas muižu arhitektūrai raksturīga divstāvu celtne. Katru gadu Mazzalves pagasta padome dažādiem remontiem skolai piešķir ap 1500 latiem. Ja ir iespējams, vēl kaut ko arī papildus. 500 latu parasti tērē telpu kosmētiskajam remontam, atlikušo naudu — vienam vērienīgākam projektam. Pagājušajā gadā par papildus piešķirtajiem diviem tūkstošiem latu skolā ierīkotas modernākās tualetes Aizkraukles rajona izglītības iestādēs.
Skārds kalpo 60 gadu
Aivars Miezītis atzīst:
— Muižas jeb tagad skolas uzturēšanai pagaidām nekādi lielie kapitālieguldījumi nav nepieciešami, jo Latvijas laika amatnieki prasmīgi strādāja. Kad 1939. gadā pili pielāgoja skolas vajadzībām, meistari strādāja godam un izmantoja arī labus materiālus. Piemēram, angļu jumta skārds, kas likts tajā laikā, ēku no lietus un sniega sargā joprojām. Sijas un balsta konstrukcijas izgatavotas no pamatīgiem ozolkoka baļķiem.
Pirmajā stāvā ēku ārsienas ir vairāk nekā metru biezas, otrajā stāvā — nedaudz plānākas. Tas savukārt nodrošina labu siltumizolāciju, bet vasarā te ir patīkami vēss.
Draudzējas ar barona pēctečiem
Par apkārtnes un parka kopšanu gādā paši skolēni. Lai nesabruktu pēdējās staļļa sienas, tām uzlikts dakstiņu jumtiņš. Pārvaldnieka mājai atsegta un atjaunota sienā iemūrētā plāksne ar pēdējā muižas īpašnieka barona fon Hāna iniciāļiem. Pagājušajā gadā paju sabiedrība “Ērberģe” atbrīvoja un atdeva skolai muižas klēti. Tagad skolas un pagasta vadībai jādomā, kā ēku sakārtot un izmantot.
Lai arī skolas sienu rotā zilibaltā zīme, kura vēsta, ka skolas ēka ir kultūras piemineklis, kontaktu ar institūciju, kas atbildīga par šādiem objektiem, praktiski nav. Labāka sadarbība izveidojusies ar Hānu dzimtas pēctečiem, kuri šad tad atbrauc pārlūkot savus bijušos īpašumus. Tā kā viņi nav bagātnieki, bet lielākoties pieder Eiropas vidusslānim, palīdzēt viņi var ļoti minimāli.
Muižā atpūšas aktieri
Neliela, bet ļoti skaista savlaik bijusi Vecmēmeles muiža. Vienstāva ēka ar lieveni un terasi, no kā mūsdienās gan nekas nav saglabājies. Arī šai muižai bijuši vairāki īpašnieki, pēdējais no viņiem — barons Eižens fon Hārens. Muižas kompleksā kādreiz bijusi arī ogļu dedzinātava, kura pēc ēku konfiskācijas darbību pārtrauca. Vēlāk te izveidoja deju placi, uzbūvēja skatuvi, bet uz saliņas upē ierīkoja kiosku, kur deju laikā tirgoja degvīnu. Vietējie šo vietu bija iesaukuši par “Jautro odu”.
Kolhozu laikos bijušās muižas tā īsti nevienam nepiederēja un bija rajona padomes pārziņā. Astoņdesmito gadu beigās Stučkas rajona padome nolēma to pārdot, un par bijušās muižas īpašniekiem kļuva trīs rīdzinieki — Nacionālā teātra aktieri Ingrīda Andriņa un Juris Pļaviņš un skolotāja Astrīda Melbārde. Muižu šie cilvēki izmanto tikai kā vasarnīcu, ziemā tajā neviens nedzīvo. Tāpēc sazināties ar tās īpašniekiem diemžēl neizdevās.
No robežsargu mītnes līdz pansionātam
Laika gaitā visvairāk pārbūvēta un pārveidota Lielmēmeles muiža. Kopš 1860. gada tā piederēja Šlipenbahu dzimtai, bet šo, tāpat kā pārējās pilis, muižas un baronu zemes, 1920. gadā pēc Latvijas Satversmes sapulces lēmuma konfiscēja. Zemi sadalīja brīvības cīnītājiem, pašā muižā līdz 1941. gadam saimniekoja robežsargi. Kolhozu laikos līdz 1959. gadam te bija kantoris, mašīnu un traktoru stacija, kādu laiku nespējnieku nams, starpkolhozu darbnīcas un kombainu halle. No 1950. līdz 1960. gadam muižas pagrabā pat darbojās neliela ar dīzeļdegvielu darbināma elektrostacija.
Vairākas neizmantotas muižas kompleksa ēkas sabrukušas, taču galvenā — kungu māja — saglabājusies, un no 1959. gada tajā izvietota daļa Mēmeles specializētā valsts sociālā aprūpes centra. Šobrīd ēka pieder Labklājības ministrijai.
Nosacīta vēstures liecība
Centra saimniecības daļas vadītājs Arvīds Grigāns stāsta:
— Pie ēkas sienas piestiprinātā zīme apliecina, ka tā ir kultūras piemineklis, taču tas ir strīdīgs jautājums. Ēka ir tik ļoti pārveidota, ka būtu svītrojama no pieminekļu saraksta. Piecdesmito gadu beigās tai pat uzbūvēts otrais stāvs. Ja gribam šo ēku redzēt kā kultūras pieminekli, jāiegulda nauda tās sākotnējās vēsturiskās identitātes atjaunošanā.
Ar pieminekļu inspekciju sazināmies tikai tad, ja vēsturiskajās ēkās gribam kaut ko pārbūvēt. Bez viņu atļaujas to darīt nedrīkstam. Tas arī viss. Jau vairākus gadus valsts investīciju programmā iesniedzam projektu ēku kompleksa saglabāšanai un atjaunošanai, taču līdz šim neko neesam saņēmuši. Tieši bijusī kungu māja ir viskritiskākajā situācijā, jo 1994. gadā to krietni papostīja ugunsgrēks.
“Ķiermelēs” saimnieko paaudzes
Interesants tautas celtniecības piemineklis ir “Ķiermeļu” zemnieku sēta, kura vēsta par Augšzemes ļaužu dzīvi un darbu. Mājas te bijušas jau 19. gadsimta četrdesmitajos gados, bet astoņdesmitajos gados te apmetusies Mačiņu ģimene, kuras pēcteči Irēna un Ēriks Mačiņi un viņu bērni — Inese, Jānis un Dainis — te dzīvo joprojām.
Dzīvojamā māja un saimniecības ēkas veido taisnstūri, pagalmā kādreiz bijis iežogots mazdārziņš, tagad vienkārši zāliens. Dzīvojamā māja celta no guļbaļķiem uz mūra pamatiem un tēstiem priedes un egles baļķiem. Tā ir zema un gara ēka ar sešrūšu logiem, zemiem griestiem un durvīm, pa kurām pirms vairāk nekā simt gadiem staigājuši maza auguma cilvēki. Tāda šī māja ir arī šodien.
Riju pārved uz Brīvdabas muzeju
Togad, kad kultūras mantojuma dienu tēma bija koka būves, apskatāmo objektu sarakstā bija iekļauta arī saimniecība. Pēc šī pasākuma Pieminekļu aizsardzības inspekcija ēku saglabāšanai piešķīrusi naudu, par to nomainīti logi, salabots klēts jumts, sagādāti dēļi jaunai grīdai. Tā kā ikviens remonts un pārbūve jāsaskaņo ar Pieminekļu inspekciju un tas jādara atbilstoši senatnīgajam stilam, saimnieks Ēriks Mačiņš dzīvi šādā mājā uztver kā apgrūtinājumu. Tomēr Mačiņu ģimene apzinās, ka viņu pienākums ir saglabāt šo priekšteču mantojumu, kur joprojām ikvienā stūrīti — ēkā vai pagalmā — vējo senatnes elpa.
1976. gadā saimniecības kompleksa rija izjaukta un pārvesta uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, gribējuši pārvest arī citas ēkas, taču saimnieks iebildis, jo kur tad pats pēc tam dzīvos. Uz muzeju aizceļojuši arī dažādi darbarīki, saimniecības lietas, lauksaimniecības mašīnas, tomēr šis tas no senās iedzīves palicis arī “Ķiermelēs”.
Ciemiņi iegriežas reti
Apjomīgās ēkas liecina, ka reiz te bijusi liela saimniecība un dzīvojusi pārtikusi ģimene. Tagadējie saimnieki Irēna un Ēriks strādā algotu darbu, tāpēc saimniecība nav liela, tikai pašu iztikai.
Ēriks Mačiņš atzīst: “Ja būtu vairāk laika, varētu vairāk darīt apkārtnes sakopšanā un labiekārtošanā, tad arī šo sētu varētu rādīt tūristiem. Pirms apmēram desmit gadiem par mūsu sētu vēstures pētnieki izrādīja lielu interesi, taču tagad te reti kāds iegriežas. Kad dēls vēl mācījās Mazzalves pamatskolā, viņš gatavoja projektu par ievērojamākajām vietām šajā apkaimē, tāpēc bieži nāca skolēnu grupas.”
Tūristi var apmaldīties
Mazzalves pagastā vairāki no šajā pagastā esošajiem kultūras pieminekļiem iekļauti arī Aizkraukles rajona tūrisma ceļvedī “Daugav”s abas malas”. Taču ir viena problēma. Pirmo reizi iebraucis pagastā, nezinātājs pat nevar nojaust, kur kāda baznīca vai muiža meklējama. Trūkst norāžu.
Ērberģes muižu var atpazīt pēc ārskata, baznīcu pamanīt pēc torņa. Taču Kankaļu banzīca un “Ķiermeļu” sēta ir tālu no centra un lielākajiem ceļiem. Meklēdami seno sēļu sētu, vadoties pēc sīka apraksta, paši pusstundu maldījāmies pa meža ceļiem.
Skaidrs arī tas, ka šo unikālo būvju saglabāšana ir vienīgi to īpašnieku ziņā. Neviens cits no laba prāta to remontam maku neatdarīs. Ja naudas nav pašam, jāraksta projekti, jāmeklē sadarbības partneri un iespējas, kā līdzekļus iegūt. Taču, tiklīdz kādā objektā ieguldīta liela nauda, investori grib, lai ar šī objekta palīdzību naudu varētu atpelnīt. Tāpēc jāpriecājas, ka muižās ir skolas vai iestādes, kuras uztur ministrijas, pašvaldības, valsts institūcijas. Ēkas vismaz neaiziet bojā. Ideāli, ja šādas ēkas var apskatīt arī tūristi.
***
Latvijā ir 2495 arheoloģijas, 3364 arhitektūras, 2414 mākslas, 44 teritoriālie un pilsētbūvniecības, 111 vēstures pieminekļu. Kopā 8428, no tiem nekustamie kultūras pieminekļi — 7057.
Apskatāmi 474 pilskalni, 1233 senkapi, 76 viduslaiku pils vietas vai drupas, 136 muižas apbūves, 134 luterāņu baznīcas, 48 katoļu baznīcas, 33 pareizticīgo baznīcas, 29 ievērojamu cilvēku dzīvesvietas.
