Savu viedokli par prezidentes nodomu braukt uz Maskavu 9. maijā un skandalozo deklarāciju gribēju izteikt jau agrāk, bet, lai to nesaistītu ar priekšvēlēšanu aģitāciju, izsaku tikai tagad.
Savu viedokli par prezidentes nodomu braukt uz Maskavu 9. maijā un skandalozo deklarāciju gribēju izteikt jau agrāk, bet, lai to nesaistītu ar priekšvēlēšanu aģitāciju, izsaku tikai tagad.
Prezidentes kundze, iegaumējiet, ka Latvija nav pasaules naba, Putins kā lielvalsts vadītājs nekad nekritīs jums ceļos un nelūgs piedošanu par Staļina un Hitlera līgumiem, represijām un okupācijām, lai cik šarmanta un liela ASV prezidenta draudzene jūs būtu. Un kāda gan tam nozīme vairāk kā pēc pusgadsimta?
Ja ieskatās 1939. gada kartē, redzams, ka 1920. gada robežas Eiropā pēc triju impēriju sabrukuma, izmantojot Padomju Krievijas vājumu, tika novilktas pēc iespējas taisnā līnijā no Melnās līdz Barenca jūrai, neievērojot etnisko piederību. Poļi sagrāba plašas teritorijas Baltkrievijā un Ukrainā, rumāņi — Besarābiju, somi — Karēliju, igauņi — Pečorus, Latvijai tika Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa rietumdaļas seši, pamatā krievu apdzīvoti, pagasti ar stratēģisko dzelzceļa mezglu Pitalovu. Tā kopā ar Viļakas novadu par Jaunlatgales apriņķa centru un reizē Abreni kļuva tikai 1938. gadā.
Jau sākot no 1939. gada un vēlāk, pēc kara Staļins šīs robežas radikāli izmainīja, Vācijai atņēma Austrumprūsiju, Pomerāniju, Silēziju un Sudetiju, kur agrāk mita 12 miljonu vāciešu. Tam vienprātīgi piekrita mūsu “labvēļi” ASV un Anglija Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferencēs, kad no jauna veidoja Eiropas robežas.
Tagad neviena no šīm valstīm Krievijai teritoriju pretenzijas neizsaka. Vācijas premjers G. Šrēders, bieži viesojoties Maskavā, kopā ar Putinu iet krievu pirtī kā veci draugi, saprotot, ka vecs naids jāaizmirst un uzvarētājus netiesā. Tikai Latvijas radikāļi neaizmirst “cilāt” šo Abrenes jautājumu. Iespējams, K. Ulmanim saprātīgi valdot, šis 1200 km2 lielais, samērā auglīgais līdzenums tiktu integrēts Latvijas valstī. Bet tagad, kad mums neapstrādātas zemes un krievisku pilsētu atliku likām, manuprāt, šis jautājums jāaizmirst.
Turklāt ļoti asas šķiriskās un ideoloģiskās pretrunas latviešu vidū ir bijušas jau kopš 1905. gada, kad revolūcija Krievijā visplašāk atbalsojās tieši Latvijā. Pilsoņu karā latvieši bija vieni no dedzīgākajiem Ļeņina ideju īstenotājiem, tikai ar ārvalstu palīdzību Latvija atbrīvojās no boļševikiem. K. Ulmaņa laikā šī pretruna daudzmaz pierima, bet ar jaunu sparu uzliesmoja, sākoties Otrā pasaules kara okupācijām. Jo netrūka piekritēju ne vienai, ne otrai pusei.
Sarkanā armija Baltijā neizrādīja sevišķu pretestību uzbrūkošajam vācu karaspēkam, bet Liepājas strādnieki komunistu vadībā savu pilsētu noturēja veselu nedēļu. Kaujās Igaunijā pie Narvas atkal izcēlās tieši strādnieku bataljoni no Rīgas un Jelgavas, bet pēc vāciešu ienākšanas lielsaimnieki šāva savus bijušos kalpus tikai tādēļ, ka padomju vara sava kaktiņa ierīkošanai viņiem bija piešķīrusi 10 hektāru aizaugušās saimnieku pļavas. Leģiona kodols veidojās no brīvprātīgajiem, un tikai 1943. gadā pēc vāciešu trešās lielās sagrāves pie Kurskas Hitlers izsludināja totālu karu un mobilizāciju. Iesauca visus vīriešus no 18 līdz 35 gadu vecumam, jo brīvprātīgo vairs nebija, tāpat kā Lielvācijai iespēju uzvarēt. 19. divīzijas pašaizliedzīgā, vairāk kā pusgadu ilgusī cīņa Kurzemē deva vienīgi to, ka tūkstošiem latviešu puišu krita abās frontes pusēs, palika nāves josla no Tukuma līdz Liepājai un 200 tūkstošu latviešu aizbēga, tā vēl vairāk atbrīvojot dzīves telpu iebraucējiem. Nepamatotās pēckara represijas Staļins prasmīgi izmantoja kā rēķinu kārtošanu pašu latviešu starpā. Musulmaņiem ir izteikta asinsatriebība, bet latviešiem — mantiskā.
Prezidentes kundze, sniegt deklarācijas visu Latvijas iedzīvotāju vārdā, pat bez Saeimas lēmuma, kā Krievijai, tā ASV atbalstam agresijai Irākā ir nekorekti. Izteikumam, ka tauta 50 gadu dzīvojusi komunisma verdzībā, nepiekrītu. Patreizējais kapitālisma jūgs ļoti daudziem ir vēl smagāks par sociālistisko, īpaši tiem, kuriem nabadzības dēļ jāpamet ģimene un dzimtene, lai dotos meklēt darbu un iztiku ārzemēs.
Eiropas nabadzīgākās valsts statuss nebūt neliecina par pareizu valsts attīstības modeļa izvēli. Tādēļ vēsture jāņem tāda, kāda tā ir. Arī pašvaldību vēlēšanās labējie guva pārsvaru ne jau tāpēc, ka viņus atbalstītu iedzīvotāju pārliecinošs vairākums. Drīzāk panākumu iemesls ir nabadzīgā, neaktīvā tautas slāņa bezcerība un kūtrums, nepiedaloties vēlēšanās, kā arī to daudzo cilvēku trūkums, kuri aizbraukuši darba meklējumos ārzemēs.
Bet, ja kaimiņš aicina ciemos, tad jābrauc, tikai ne ar akmeni azotē vai dunci kabatā.
Jānis Krumbergs, Aizkraukles pagastā
