“Staburaga” redakcijā bija iegriezies Saeimas deputāts Andis Kāposts, lai informētu vēlētājus par to, ko paveicis, vairāk nekā gadu esot deputāta amatā.
“Staburaga” redakcijā bija iegriezies Saeimas deputāts Andis Kāposts, lai informētu vēlētājus par to, ko paveicis, vairāk nekā gadu esot deputāta amatā. Šobrīd viņš kopā ar lauksaimniecības speciālistiem analizē vairākus Latvijas zemniekiem nelabvēlīgus likumus un Ministru kabineta noteikumus, lai panāktu tajos izmaiņas.
Andis Kāposts kļuva populārs 1997. gadā, kad Cēsu rajona Bērzkrogā rīkoja pirmās zemnieku protesta akcijas. Jau vairāk nekā gadu viņš no Zaļo un zemnieku savienības ievēlēts Saeimā, darbojas Juridiskajā un Eiropas lietu komisijā, kādu laiku pavadījis Briselē kā novērotājs Eiropas Parlamentā. Taču Cēsu rajona Vaives pagastā viņam joprojām ir zemnieku saimniecība, kurā ir ap simt slaucamu govju.
Likuma dēļ izkauj lopus Andis Kāposts stāsta:
— Darbojoties Saeimā, gadu neesmu par sevi neko paudis vēlētājiem. Esmu dzirdējis replikas, ka nu Kāposts, kļuvis deputāts, sēž mīkstā krēslā, saņem labu algu un par zemniekiem neliekas zinis. Tāpēc gribu pastāstīt, ko šajā laikā esmu darījis.
Būdams zemnieks, saskāros ar vairākiem Ministru kabineta noteikumiem, kuri man likās nepieņemami vai pārspīlēti. Visi noteikti labi atceras aizliegumu govis slaukt ar rokām. Toreiz ierēdņi sacīja, ka tāda esot Eiropas prasība. Biju viens no piensaimniekiem, kurš mēģināja pierādīt, cik šāda prasība ir muļķīga un nepamatota. Gada laikā mums izdevās to pierādīt, taču no brīža, kad noteikumus pieņēma, līdz laikam, kad tos atcēla, daudzi zemnieki likvidēja vai samazināja ganāmpulkus. Nokāva govis, kuras nākotnē varēja kļūt par ļoti labām ganāmpulka vairotājām.
Šī iemesla dēļ uztraucāmies, vai Latvijas piensaimnieki varēs izpildīt Eiropas Savienības piešķirto piena kvotu. Pašreizējā situācija liecina, ka prognozes tomēr ir pozitīvas.
Nenokavēt īsto brīdi
Andis Kāposts izpētījis, ka daudzi noteikumi un likumi, kas pieņemti steigā, nepārdomājot, kādas sekas tas var radīt. Par saimniekošanas nosacījumiem, kas stāsies spēkā šī gada 1. maijā, bija jādomā pirms pāris gadiem, nevis tagad, pēdējā brīdī. Piemēram, Eiropas Parlamentā šobrīd apspriež likumus un noteikumus, kuri stāsies spēkā pēc trijiem četriem gadiem. Ja arī Latvijā par to nedomās jau šodien, atkal būsim visu nokavējuši. Neapskaužamā situācijā nonākuši Latvijas graudaudzētāji, kuri šogad nesaņems ne nacionālās subsīdijas, ne arī ES tiešos maksājumus. Bet, lai tā nenotiktu, par to bija jārūpējas laikus.
Sienas no zelta
Ir daudzas lietas, kuras Latvijā notiek ar nokavēšanos vai tiek sagrozītas. Piemēram, higiēnas un citas prasības, kuras Latvijā ir vienādas gan lielražotājiem, gan pašmāju tirgum ražojošajiem uzņēmumiem. Eiropas Savienībā dažādiem ražošanas līmeņiem ir atšķirīgas arī prasības. Latvijā mazie un vidējie uzņēmumi pielīdzināti lielražotājiem.
Andis Kāposts jautā: “Cik kautuvju darbojas Aizkraukles rajonā? Divas! Normāli būtu, ja katrā pagastā būtu pa vienai, taču Latvijā valda noteikumi, kurus retais spēj izpildīt.”
Saeimas deputāts turpina:
— Eiropas—Latvijas noteikumi paredz, cik kautuvē jābūt dušām, tualetēm, cik ieejām, izejām un sienām gandrīz vai no zelta. Savukārt citās Eiropas valstīs kautuvēs, kurās neko neražo, bet tikai sagatavo kautķermeni pārdošanai un dažu stundu laikā aizved, nevajag pat saldētavu. Jābūt tualetei, vietai, kur nomazgāt rokas, viegli mazgājamām, dezinficējamām sienām.
Katrai kastei savas durvis
— Pagājušā gada nogalē pēc mana aicinājuma Latvijā ieradās Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas priekšsēdētāja vietnieka konsultants Haness Lorensens. Parādījām viņam parastas saimniecības un uzņēmumus, nevis paraugobjektus. Viņš bija pārsteigts par daudzām lietām, piemēram, par tehnoloģiskajām plūsmām pārtikas uzņēmumos. Eiropā neviens neprasa katrai izejvielas vai gatavās produkcijas kastei savas durvis, pa kurām to ienes vai iznes. Viņš atzina, ka sarežģītās prasības plūsmu ievērošanai ir stipri pārspīlētas.
Es smejos, ka tad jau pat Rīgas—Daugavpils šoseja jāslēdz, jo arī te plūsmas krustojas. Nevar taču pa vienu ceļu vest izejvielas, gatavo produkciju un atkritumus. Jābūvē trīs šosejas!
Tulkošana, nolaidība un pasūtījums
Arī es sākumā biju pret Eiropas Savienības prasību ieviešanu Latvijas lauksaimniecībā un ražošanā. Taču tagad, kad esmu tās iepazinis tuvāk, saprotu, ka mēs reāli neizmantojam to, ko Eiropas likumi spēj dot. Mēs pieņemam Eiropas—Latvijas noteikumus, kuri nav labvēlīgi mūsu valsts interesēm, ietverot tajos to, ko Eiropa mums nemaz neprasa, līdz ar to paliekam zaudētājos. Eiropa mums kaut ko iesaka, bet mēs to uztveram kā likumu.
Kā rodas šādi noteikumi? Pieļauju, ka 30 procentu kļūdu rodas, tulkojot dokumentus, vēl 30 procentu varētu norakstīt uz ierēdņu nolaidību (nezinu — apzinātas vai neapzinātas), bet atlikušie 30 procentu noteikti ir ieinteresēto pušu — importētēju, pārstrādātāju un tirgotāju — pasūtījums. Daudzās jomās ar likumu radīti tādi apstākļi, lai mazie un vidējie uzņēmēji nevarētu izdzīvot, lai radītu tādus konkurences apstākļus, kas atbrīvo tirgu lielajiem uzņēmumiem. Ja kāds nepiekrīt, lai pierāda, ka man nav taisnība.
Divās dienās pamana gadiem neredzēto
Visu, par ko runāju, ziņojumā iekļāvis arī Eiropas Parlamenta pārstāvis Haness Lorensens. Viņš divās dienās, ko pavadīja Latvijā, pamanīja to, ko mūsu ierēdņi un valstsvīri astoņu gadu laikā nav redzējuši vai nav gribējuši redzēt.
Pirms astoņiem gadiem, kad rīkojām pirmo streiku, valdībai izvirzījām astoņas prasības. Divas no tām — cenu paritāti un Lauksaimniecības likumu — min arī Lorensens. Tā nav joprojām. Jaunajā Lauksaimniecības likumā sākotnēji bija punkts par cenu paritāti, bet nu tas “pazudis”. Arī pats likums vēl nav stājies spēkā.
Izjūt pretsparu
Šobrīd esmu atradis labus speciālistus, kuri analizē visus likumus un noteikumus. Centīšos panākt, lai Zemkopības ministrijā tos pārskata un ierosina grozījumus. Līdz 1. maijam mums tas būtu jāizdara. Klājas grūti, jo, tiklīdz sāku par to runāt, sajūtu pretsparu. Manus ieteikumus nevis ņem vērā, bet pārmet cīņu pret Pārtikas un veterināro dienestu un citām kontrolējošajām institūcijām. Taču es neiestājos pret šīm institūcijām, bet gan cīnos par labvēlīgākiem saimniekošanas nosacījumiem. Ceru, ka man izdosies realizēt iesākto.
