Latvijā, arī Skrīveros un vakar Neretā, teātris “Skatuve” izrāda pēc Žaklīnas Vilsones stāsta motīviem veidoto izrādi “Miskastes bērns”. Izrāde aizskar skatītāja dvēseles stīgas. Iespējams, skrīverieša Ivara Lūša veiksmīgās režijas dēļ. Lūša kungs veidojis arī stāsta dramatizējumu. Ar Ivaru Lūsi esam personīgi pazīstami, tāpēc iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
VĀRDS, UZVĀRDS:
Ivars Lūsis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA:
1969. gada 14. februāris, Aizkraukle.
IZGLĪTĪBA:
augstākā, absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju.
NODARBOŠANĀS:
teātra režisors.
ĢIMENE:
neprecējies, ir draudzene.
VAĻASPRIEKS:
makšķerēšana.
HOROSKOPA ZĪME:
Ūdensvīrs.
Sapnis kopš bērnības
— Kāpēc izlēmi savu dzīvi saistīt ar teātri?
— Skrīveru kultūras nams man ir ļoti nozīmīga vieta. Tieši te sākās mana profesionālā aktiera karjera. Man bija tikai pieci gadi. Viesojās Liepājas teātris, tas arī ir ļoti zīmīgi, ar izrādi “Mežvidus ļaudis”, un masu skatam vajadzēja mazus bērnus. Es biju viens no tiem, kas aktrisei Verai Šneiderei bija pie rokas…
Man vienmēr paticis izpaust sevi. Skolā piedalījos dramatiskajā pulciņā un dažādos sarīkojumos. Bija interesanti iejusties dažādos tēlos. Kad dienēju armijā, no mātes saņēmu neparastu vēstuli. Viņa rakstīja, ka tikko noskatījusies teātra izrādi, kurā spēlējis Plēpis, Skrastiņš un citi aktieri. Viņai nezin kāpēc šķitis, ka arī es šajā izrādē ļoti labi iederētos. Kopš tā laika ir pagājis vairāk nekā 20 gadu, bet es to joprojām atceros. Pēc dienesta armijā vienu gadu nezināju, ko īsti darīt, tāpēc sāku strādāt milicijā. Taču tad Liepājā iestājos “aktieros”. Mazliet pamācījos, pastrādāju, tad iestājos Kultūras akadēmijā “režisoros”. Tā arī mana teātra dzīve, kas ilgst nu jau 20 gadu, sākās.
Gan darbs, gan
vaļasprieks
— Neesi nožēlojis izvēli?
— Nē! Pat šodien, kad ir grūta ekonomiskā situācija, ne. Ar jaunāko brāli šodien (14. februārī — aut.) dzērām kafiju un filozofējām par šiem laikiem, par to, kam tad īsti mēs kalpojam, un es sapratu, ka būtu brīnišķīgi, ja nebūtu nekādu sociālo saistību — es visu mūžu varētu studēt teātri. Vairāk neko es nevēlētos. Tā ir lieta, kas man patīk, un vienlaikus gan darbs, gan vaļasprieks. Arī tagad, kad esmu brīvmākslinieks.
— Kāpēc tā?
— Tāda jau īstenībā ir mākslinieka ideālā dzīve. Vienā vietā ilgi palikt nedrīkst. Īpaši režisors, jo tad ātri vien pārņem rutīna. Tev nepārtraukti jābūt apritē. Kad gadu esi pavadījis kā brīvmākslinieks, saproti, cik ļoti gribas būt saistītam ar kaut ko lielu un pastāvīgu. Šobrīd ar mani notiek pārrunas, taču māņticības dēļ neatklāšu, ar ko.
Profesijas mūžīgā attīstībā
— Ar kādiem teātriem līdz šim esi sadarbojies?
— Vieglāk būtu nosaukt tos, ar kuriem kā režisors vai aktieris neesmu sadarbojies, — Latvijas Nacionālā opera un Krievu drāmas teātris. Vēl Dailes teātrī, tikai fragmentāri. Uzskatīt, ka esi tikai aktieris vai tikai režisors, ir nepareizi, jo šīs profesijas ir mūžīgā attīstībā un viena ar otru cieši saistītas. Piecus gadus darbojos Valmieras teātrī, astoņus — Liepājas. Piedalījos vairākos projektos Latvijas Nacionālajā teātrī.
— Vai pēdējos gados skatītāji ir mainījušies?
— Muļķīgi laikam būtu teikt: “Paldies Dievam, ka esam piedzīvojuši šo krīzi!”. Taču cilvēkiem bija sevi jāizvērtē no malas. Daudzi skatītāji ir palikuši “aiz borta” ne savas gribas dēļ. Taču tas skatītājs, kas ir palicis, šķiet, ir daudz atvērtāks un jaukāks. Cilvēki ir atsākuši meklēt dzīvo kontaktu ar teātri.
Valda mīts, ka skatītājs ir palicis ikdienišķs un vienkāršs. Viņam nepieciešamas tikai viegla rakstura izrādes — ja nav komēdijas, kad iesper kādam ar kāju pa pakaļu, viņš krīt un visi smejas, izrādei nebūšot panākumu. Tas tā nav. Mēs viesojamies ar ģimenes izrādi, kurā humora ir diezgan maz. Taču pēc izrādes saņemam ļoti daudz pateicības vārdu. Ieguldītais darbs nav zemē nosviests. Man vienīgi žēl, ka skatītāju ir kļuvis ievērojami mazāk.
— Un aktieri?
— Aktieri… Viņi visos laikos paliek nemainīgi. Tas, kuram darbs patīk, jebkurā situācijā spēlēs ar visu sirdi un dvēseli neatkarīgi no sociālajām norisēm. Tie, kas ir samierinājušies, ka visu mūžu spēlēs trešajā plānā vai zirga pakaļkājas, ne uz ko daudz necer. Citi cenšas palikt atmiņā ar katru izrādi, katru lomu.
Trīs pret vienu
— Kā tu uztver ar kritiku?
— Tas, ka runā un kritizē, ir pozitīvi. Cits jautājums — apvainoties par kritisku piezīmi vai nē. Jābūt gudram un kritika jāizvērtē. Apvainoties ir muļķīgi. Protams, kritika bieži vien ir sāpīga, taču no tās var mācīties.
— Kurš žanrs teātrī ir visgrūtākais?
— Komēdija. Esmu iestudējis ne vienu vien komēdiju un zinu, cik tas ir grūti. Taču teātrī jābūt sabalansētam repertuāram — katrām trim “vieglajām” izrādēm pretī jābūt vienai nopietnajai. Šo atziņu izlasīju kādā intervijā. Domāju, tas nav ņemts no zila gaisa. Tā ir cilvēka patēriņa norma. Vajag gan padomāt, gan atpūsties, pasmieties. Visam jābūt līdzsvarā.
Režija kā maģija
— Tev labāk patīk būt aktierim vai režisoram?
— Nepārprotami — režisoram. Režija ir grūts un ļoti plašs darbalauks. Aktieri gandrīz vienmēr var novērtēt ar septiņām, astoņām ballēm, retu reizi ieliekot pa desmitniekam, bet režisora profesijā tas ir grūtāk. Taču mani vienmēr vilcis, kur grūtāk. Reizēm gan es padomāju: sak, kāda iksa pēc es to darīju, bet pēc tam atkal ķeros pie grūtā. Citādi dzīve nebūtu tik interesanta. Režiju var salīdzināt ar maģiju.
Protams, bija laiks, kad man ļoti patika pašam kā aktierim būt uz skatuves, taču tagad tas vairs nesagādā tādu prieku, un es to daru tikai galējas nepieciešamības gadījumā.
Nav sakara ar
didaktiku
— Kas tevi saista režijā?
— Es varu izvēlēties, par kādām tēmām runāt, ko iestudēt. Tas dod lielāku radošo brīvību, taču arī veseris, kas karājas virs galvas, ir divas reizes smagāks. Ja izrāde veiksmīga — aktieri labi, ja nē — vainīgs režisors. “Miskastes bērns” ir manis dramatizēts romāns pusaudžiem. Es izlasu un pie darba ķeros tad, ja izlasītais mani skar ļoti personīgi. Nekad nevienam ar izrādi nevēlos pateikt, cik gudrs esmu, ka mans pasaules redzējums ir vispareizākais. Manām izrādēm nav nekāda sakara ar didaktiku. Es nemācu dzīvot, bet izvirzu jautājumus. Man patīk parādīt faktu, problēmu, un izrāde beidzas ar jautājumu: “Un kā tu domā?”. Es nekad nepielieku punktu. Man ir svarīgi atrast cēloņus, kāpēc galvenā varoņa dzīve ir tieši tāda. Bieži vien mēs, līdzcilvēki, esam vainīgi… Netiesā un netapsi tiesāts. Man tas šobrīd ir interesanti.
Lidos atpakaļ
— Kā tu izjūti pašreizējo situāciju?
— Es arī esmu tikai cilvēks un šobrīd, godīgi sakot, meklēju pēdējos salmiņus, lai neaizbrauktu no šejienes projām. Jau pusgadu domāju. Esmu gatavs darīt, bet… Man nav bail no darba. Esmu strādājis palīgskolā par kurinātāju, strādājis naktī. Pa dienu gulējis lekcijās, bet brīvajā laikā spēlējis teātri. Ja es vicināšu slotu, es to darīšu aiz robežas, nevis te. Pirmkārt, te par to nemaksā, otrkārt, ja es slauku atkritumus, tad vietā, kur mani nepazīst, un to es uzskatīšu par jaunas dzīves sākumu. Ir stulbi tik daudz mācīties skolā, valstij tik daudz tērēt un pēc tam paziņot, ka vairs neesi vajadzīgs. Žēl, ka šis bumerangs, ko met valsts, pēc gadiem desmit lidos atpakaļ. Tad dabūsim sāpīgu belzienu.
Jāatbild par to, ko dari
— Izrāde, ko tu vēlētos nospēlēt vai režisēt?
— Kad es vēl pats spēlēju uz skatuves, man nebija mērķa, piemēram, nospēlēt Hamletu. Es kādā mākslas objektā iemīlos uz neilgu laiku. Tāpēc man nav sapņu lomas, lai gan daudzas gadiem nāk līdzi — ja sākšu skaitīt, rindai nebūs gala. Katru esmu centies izdzīvot un ielikt tajā daļiņu sevis. Ir arī dažas lomas, par kurām man ir mazliet kauns. Likt man dziedāt ir tas pats, kas sūtīt uz ešafota. Es, protams, dziedu, bet man tas nesagādā prieku. Reiz pēc kādas muzikālas izrādes pat klanoties nevēros skatītājiem acīs, bija kauns, lai gan visi teica, ka dziedāšana man izdevusies normāli. Aktierim, ja viņš kāpj uz skatuves, ir jāatbild par to, ko viņš dara. Brīžos, kad aktierim nekā citādi nevaru pierādīt, ka teātris nav tikai dzīvesveids, bet nopietna spēle, es saku, lai ie-skatās zālē un ierauga starp skatītājiem večiņu adītā jaciņā ar salāpītu elkoni. Viņa ir atdevusi savu pēdējo naudiņu, lai atnāktu uz tevi paskatīties. Un tagad ņem un spēlē slikti. Ja tu vari to atļauties, tu esi ārkārtīgi drosmīgs cilvēks, tikai tava vieta nav teātrī…
— Ko patīk darīt ārpus teātra?
— Makšķerēt. To daru kopš bērnības. Atceros skolu, vecāku māju tai pretī un to sasodīti sarežģīto situāciju: sagaidīt, kad vecāki aiziet uz darbu, lai aizlavītos uz copi tā, ka skolotāji pa skolas logiem to nepamanītu. Kāpu pa logu mājas galā, līdu pāri sētai un slēpos aiz kaimiņu šķūnīšiem. Esot dabā, var baudīt klusumu, dabas skaistumu. Daudzus gadus es zivis ķeru un laižu atpakaļ. Tikai retu reizi pa kādai paņemu.
