Kā jauna zaļa zāle pēc posta un smagiem zābakiem sabradātās Latvijas zemes, tā mūsu sabiedrībā arvien vairāk jaunu, darboties gribošu cilvēku, kuri paspēj studēt, audzināt bērnus, domāt par savas ģimenes un valsts nākotni. Tāda ir arī šīs nedēļas jubilāre daudzeviete Signe Gaigalniece — brīvajā Latvijā dzimis bērns.
Iemācīta nepadoties
Signe par sevi saka — biju sociāli aktīvs cilvēks. Ieguvusi maģistra grādu un jurista kvalifikāciju Latvijas Universitātē.
Pēdējais gads aktivitāti nedaudz noslāpējis, jo jāauklē desmit mēnešu vecais Rojs. Viņš ir līdzi jaunajai mammai arī “Staburaga” redakcijā. Iespējams, ka būs tikpat darbīgs kā mamma, jo sarunas laikā no galda jānoņem viss, kas varētu nonākt mazuļa rokās un vēlāk arī mutē.
Jubilāres mamma ir latviešu valodas un vēstures skolotāja Aizkraukles profesionālajā vidusskolā, tētis darbojas mežizstrādē. No vecākiem ieaudzināta rakstura īpašība nepadoties, viss, kas iesākts, jāpabeidz. Varbūt tā arī ir viena no līdzšinējo panākumu atslēgām? Sevi kā skolotāju viņa nevarot iedomāties, lai gan ģimenes sievietes — māte, vecāmāte, krustmāte — izvēlējušās tieši šo arodu. Signei tas šķiet gan nogurdinoši, gan pārāk liela atbildība — izaudzināt par labiem cilvēkiem tik daudz bērnu. Juridiskās zināšanas pašlaik liek lietā, strādājot privātā uzņēmumā par jurista palīdzi, nodarbojas ar parādu piedzīšanu, bet pēc bērna kopšanas atvaļinājuma iespējams paaugstinājums. Vēl pārliecības nav, bet apsver iespēju kļūt par tiesu izpildītāju. Viņai tas šķiet interesanti.
Sapņi par Karību salām
Saskaņā ar teicienu — tāds tādu pievelk, arī Signes draugi esot tikpat rosīgi dzīvē, kurš studē, kurš jau apprecējies. Tieši šis pēdējais punkts — kāzas — viņai vēl priekšā. Ar dzīvesdraugu kopā ir jau septiņus gadus. Gribot skaisti, ar nelielu šiku, bet tomēr latviskas. Kā jau cilvēkam ar saknēm Latgalē, šim pasākumam jāilgst trīs dienas. Šim vienam no grandiozākajiem dzīves notikumiem līdz šim nav atlicis laika. Viss dzīvē sakārtojies loģiskā secībā kā pats no sevis. “Maģistra grāds ir, autovadītājas apliecība, darbs un bērns arī ir, laikam būs jāprecas, tikai jāsakārto finanses,” ar smaidu spriež jubilāre. Vai esi laimīga? “Jā!” viņa nevilcinoties atbild. Atzīst gan, ka bez vecāku atbalsta daudz no realizētā būtu palicis vien domās. Kad vienlaikus bija maģistrantūras laiks, prakse Aizkraukles policijā un drīz pasaulē bija jānāk Rojam, ģimenes atbalsts bija noteicošais, lai neapstātos, nesalūztu. Arī bez finansiālā atbalsta tas nebūtu realizējams. Ģimene ir arī iedvesmai, lai atkal un atkal celtos, ietu, gribētu. Noteikti arī draugi — tikšanās, sarunas uzlādē pozitīvām emocijām. Jau par tradīciju kļuvušas tikšanās ar bijušajiem kursabiedriem Rīgā viņu vārda un dzimšanas dienās.
Jautāta par saviem talantiem, Signe samulst un teic, ka draugi uzslavējot par garšīgi gatavotu ēdienu, bet mākslas skolā apgūtais noder, šad tad kaut ko uzzīmējot.
“Izdodas, bet ne tik izcili, lai ar to veidotu karjeru,” tā viņa sevi kritiski vērtē. Kas būtu lieliska dzimšanas dienas dāvana? Ceļojums. Līdz tam tomēr jāpagaida, vismaz, kamēr puika paaugsies. Bet pasapņot var jau tagad, un domās prāto braucienu maršrutus, tie tīši vai netīši zīmējas Latīņamerikas virzienā — Kuba vai vismaz kāda eksotiska sala ar baltajām smiltīm pludmalē un zilām lagūnām. Šogad ballītes ar salūtu nebūs, to pietaupīs 25 gadiem. Tā vietā būs mājīga tikšanās ar draugiem kādā kafejnīcā.
