Rozālija vairāk nekā mēnesi katrā tikšanās reizē lielījās, ka bijusi ekskursijā Ventspilī. Mani tas tā satracināja, ka paņēmu bankā kredītu un aizbraucu kopā ar Indriķi uz Slovakiju.
Rozālija vairāk nekā mēnesi katrā tikšanās reizē lielījās, ka bijusi ekskursijā Ventspilī. Mani tas tā satracināja, ka paņēmu bankā kredītu un aizbraucu kopā ar Indriķi uz Slovakiju.
Atklāti sakot, agrāk braucieni bija vērtīgāki. Pasē vienmēr iespieda zīmogu. Uz Viļņas tirgu braukājot, man bija pat 20 zīmogu! Rozālija no skaudības ne vienu vien sirmu matu dabūja. Bet tagad — nekā. Nevienu mana pase neinteresē.
Arī robežsargi kļuvuši nevērīgāki. Kad vēl nebijām Eiropas Savienībā, viņi, pārbaudot pasi, tik dziļi ieskatījās man acīs, ka nosarku kā biete. Tagad nekauņas, apskatot pasē foto, pat neparaudzījās uz mani. Un tādus pieņem par robežas sargiem! Bet ja nu es esmu narkotiku tirgone? Kā viņi to atklātu?
Nesaprotu, kāpēc ceļojumus sauc par atpūtas braucieniem. Es pa kalniem, alām, baznīcām, muzejiem biju nodzīta kā vecs zirgs. Varētu jau neiet un palikt viesnīcā, taču dažs labs no grupas vēl padomās, ka neesmu inteliģenta. Turklāt gids bija tāds interesants vīrietis…
Kārtējo reizi pārliecinājos, ka taisnība teicienam — “Uz mežu ejot, malku līdzi neņem.” Kāpēc man vajadzēja braukt kopā ar Indriķi? Tāds skopulis piedzimst tikai reizi tūkstošgadē! Kad beidzot mums bija ilgi gaidītais brīvais laiks, es, kā jau kārtīgai tūristei nākas, “ķemmēju” veikalus. Bet Indriķis visu laiku kā vecas ermoņikas čīkstēja: “Nu kam tev to? Tas taču nav vajadzīgs!”. Bet es vienalga sapirku dažādus dzērienus, saldumus, rotaslietas. Lai Rozālija redz, kā vajag ceļot! Tad zinās, kā lielīties ar Ventspili. Viņa no turienes atveda tikai dažas bildītes.
Izabella
