Sērenietis Pēteris Jubass nesen kļuvis par pensionāru, un tagad abi ar kundzi Leontīni, kā pats ar ironiju saka, bauda laimīgās vecumdienas.
Sērenietis Pēteris Jubass nesen kļuvis par pensionāru, un tagad abi ar kundzi Leontīni, kā pats ar ironiju saka, bauda laimīgās vecumdienas. Rušinās nelielajā zemes gabaliņā un priecājas par četriem mazbērniem. Šodien kuplā Jubasu ģimene kopā ar kaimiņiem Pētera kungu sveic vārdadienā.
Dzimtas tradīcija
Jubasu dzimta nāk no Valkas rajona Trikātas pagasta. Jau no Pētera vectēva laikiem dzimtā ieviesta tradīcija dēlu vārdu izvēlē. Vectēvs bijis Pēteris un noteicis, ka viņa dēls jāsauc par Jāni, mazdēls — par Pēteri, mazmazdēls — atkal par Jāni, nākamās paaudzes dzimtas turpinātājs — par Pēteri. Lai Jubasu dzimtā neizzustu šie latviešiem tik populārie vārdi.
Līdz šim vectēva nodoms arī piepildīts. Pēteris savu dēlu nosaucis par Jāni, bet Jānim ir tikai meitiņa Annija. Cerams, dēls Pēteris vēl būs. Leontīnei un Pēterim vēl ir divas meitas — Dace un Māra. Dace ir medicīnas māsa, Māra — šuvēja, Jānis — mežsaimnieks. Pats Pēteris ir autovadītājs, bet Leontīnes kundze bijusi grāmatvede.
Sibīrijas bērns
Pētera kungam ir daudziem latviešiem līdzīgs dzīvesstāsts. To atminoties, brašajam vīram jānotrauc pa asarai.
Tēvs 1944. gadā iesaukts vācu armijā, māte ar trijiem bērniem palikusi Trikātā. 1949. gada 25. martā viņu ar jaunāko meitiņu aizveda no mājām, bet Pēteri, kuram toreiz bijuši astoņi gadi, un vecāko meitu Māru — no Trikātas skolas. Ģimene laimīgi satikusies Strenču stacijā, no kurienes lopu vagonā sācies sāpju ceļš uz Sibīriju. Nometinājuma vieta bijusi Tomskas apgabalā.
Pēteris Sibīrijas laiku atminas tik skaidri, it kā tas būtu bijis pavisam nesen. Vietējie krievi latviešus par fašistiem neapsaukājuši un dalījušies visā, kas pašiem bijis. Māte ar trijiem bērniem izsūtījuma laiku izturējusi, un ģimene Latvijā atgriezusies 1957. gadā.
Tēvs kara beigās no Vācijas nokļuvis Anglijā, vēlāk — Kanādā, kur Toronto nodzīvoja līdz mūža beigām. Savu ģimeni viņš ar Sarkanā Krusta palīdzību sameklēja jau Sibīrijā.
Uzticīgi viens otram
Pētera tēvs 1967. gadā, kad Jubasu bērni bija izauguši, sievu aicinājis pie sevis uz Toronto. Neraugoties uz 23 gadu atšķirtību, abi bija palikuši viens otram uzticīgi un dzīves atlikušo daļu vēlējās palikt kopā.
Dievs viņiem bija žēlīgs, un Olga un Jānis Jubasi kopā nodzīvoja līdz sirmam vecumam. Pētera tēvs, lai arī bija smagi strādājis zelta raktuvēs, būvējis spēkstacijas un bijis strādnieks rūpnīcā, nomira 1999. gadā, bet Olgas kundze — tikai pagājušajā gadā. Pēdējos gados abi sirmgalvji dzīvojuši latviešu veco ļaužu pansionātā “Kristus dārzs”. Viņu atdusas vieta ir Toronto kapsētā.
Vēl reizi redzēt
— Kad māte aizbrauca uz Toronto, mēs nezinājām, vai kādreiz vairs tiksimies. Tomēr tas notika 1986. gadā, kad es pēc divu gadu klapatošanas saņēmu atļauju apciemot vecākus. Viens pats, bez ģimenes. Lai nepaliktu tur. Vēlāk šādu atļauju saņēma arī māsa Māra, — stāsta Pēteris.
— Tā es vienu mēnesi nodzīvoju kopā ar māti un tēvu. Mēs visi jutām, ka šajā saulē vairs netiksimies. Par brīvu Latviju pat iedomāties nevarējām. Vecāki toreiz aizveda mani uz Toronto kapsētu un parādīja vietiņu, kuru izvēlējušies savam kapam. Tur viņi tagad arī dus. Ja būtu nauda, nu jau mēs visi varētu pie viņiem aizbraukt, — saka Pēteris Jubass. No saviem vecākiem Pēteris mantojis uzticību. Kopā ar Leontīnes kundzi nodzīvoti 35 gadi, un šajā laikā, kā abi atzīst, sānsoļu neesot bijis. Dzīvojuši saticīgi un draudzīgi. Leontīne runīgāka, Pēteris klusāks, darbīgi abi.
Jau bērnībā “saslimst ar ūdeņiem”
Jubasa kunga vislielākā aizraušanās ir makšķerēšana. Sibīrijā astoņu gadu vecumā viņš, kā pats saka, “saslimis ar ūdeņiem”. Viņi dzīvojuši pie straujas upes, peldējušies, puikas ar paštaisītām makšķerēm ķēruši zivis. Āķus izliekuši no kniepadatām, bet auklas vietā derējis desmitā numura spolīšu diegs.
— Atceros, kā iemācījos peldēt. Lielie zēni peldējās, es maisījos pa vidu un mācos virsū, lai arī mani iemāca peldēt, līdz viņiem apnika — paķēra mani aiz kājām un rokām un iemeta straujajā upē. Es pats kā sunītis izpeldēju krastā, un no tās reizes ūdeņi ir mana stihija. To tuvumā es atpūšos, gūstu mieru un pat veselību, — atzīst Pētera kungs.
Katru ziemu — uz Peipusu
Makšķerēšana kļuvusi par Pētera Jubasa dzīves sastāvdaļu. Vasarā viņš makšķerē Daugavā, bet ziemā kopā ar draugiem dodas uz Peipusa ezeru. Parasti tur zivis ķeroties. Viengad, kad ledus bijis trausls, viņus no ezera aizdzinuši.
Jubasa kungs ir pieticīgs — dižu lomu viņam neesot bijis: dažkārt tikai piecus kilogramus smagas līdakas, bet šogad no Daugavas izvilkts trīs kilogramus smags breksis. Tāds nieks vien esot!
