Nākamā gada 7. februārī (26. janvārī pēc vecā stila) būs neretieša Skruzīšu Mikus 160. dzimšanas diena. Mūsdienās, iespējams, retais, tajā skaitā neretietis, diez vai atceras šādu vīru, kur nu vēl viņa veikumu vietējā un Latvijas mērogā. Tiesa, Neretā, Ķesteru kapos, ir Skruzīšu Mikus atdusas vieta, un ceļš uz viņa kapu nav aizaudzis. Netālu no Neretas ir viņa mājas “Stanāni”. Pareizāk sakot, mājas vieta. Ēka, kura jau sākotnēji dažiem vietējiem bijusi kā dadzis acī, padomju gados nograuta līdz pamatiem. Šogad sludinājumu portālā parādījās ziņa, ka zemes gabals — 15 ha lauksaimniecības zemes un 8,9 ha meža —, uz kura bija “Stanāni”, izlikts pārdošanā. Par visu īpašnieks vēlas 62 tūkstošus eiro. Visticamāk, ka pēc īpašuma pārdošanas nākamais solis būs koku izciršana, tajā skaitā šeit stādītās senu ozolu alejas likvidēšana. Iespējams, pazudīs viena liela dzīva liecība par īpaši talantīgo neretieti.
Apzinājis Sēlijas
etnogrāfiju
Vēstures lappusēs par Miku Skruzīti jeb Skruzīšu Miku rakstīts, ka dzimis viņš 1861. gadā, bet 1905. gadā 44 gadu vecumā miris — trīs dienas pēc savas dzimšanas dienas. Bijis latviešu etnogrāfs un folklorists. Nodarbojies ar rakstniecību un Sēlijas etnogrāfisko materiālu vākšanu. Dainu tēvam Krišjānim Baronam “Latvju dainām” iesūtījis 235 tautasdziesmas no Neretas, Ērberģes un Sunākstes. Viņš bija arī viens no pirmajiem latviešu tautastērpu pētniekiem. Latviešu literārās biedrības loceklis.
Jaunībā strādājis par mežkunga palīgu, rakstvedi. Rīgas Politehniskajā augstskolā studējis arhitektūru, dabaszinības un ķīmiju. Bijis latviešu studentu korporācijas “Selonija” loceklis un darbojies Rīgas Latviešu biedrības Zinības komisijā. 1888. gadā izveidojis 3. Vispārējo latviešu dziedāšanas svētku izdevumu. Gadu vēlāk par darbu “Sēļi — Kurzemes augšgala senči” Mikus Skrūzītis ieguva Maskavas latviešu pulciņa iedibināto Jāņa Reinberga prēmiju. Strādāja arī žurnālu “Austrums”, “Tēvija” redakcijā Jelgavā. Publicējis rakstus un zīmējumus par zemnieku koka traukiem un mēriem, apģērba detaļām, aušanas rīkiem, mūzikas instrumentiem un citiem ikdienas priekšmetiem. 1895. gadā žurnālā “Austrums” publicēja sarakstu “Baltijas vēstures un valodu izpētīšana.” Piedalījies Prāgā Čehu brīvdabas etnogrāfiskajā izstādē. 10. Viskrievijas arheoloģiskā kongresa laikā piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes organizēšanā Rīgā. Galveno izstādes ēku pēc viņa skices projektēja arhitekts Konstantīns Pēkšēns. Skruzīšu Mikus gadsimtu mijā apceļoja Neretu, Pilskalni un Dignāju, kur izpētīja pilskalnus, upurkalnus, kapukalnus un vāca vietējos nostāstus.
Savā darbā “Latviešu tautas apģērbs savā vēsturiskajā attīstībā un nozīmē” rakstīja par saviem vērojumiem dažādos Latvijas novados, par atšķirībām apģērbos. Viņa veikums ir arī savāktās tautisko audumu krāsošanas receptes un audumu paraugi.
Nodeg stallis un klēts
Neretas puses vēstures pārzinātāja un novadpētniecības muzeja vadītāja Lidija Ozoliņa teic, ka tēlnieks akmeņkalis Vilnis Titāns pirms 44 gadiem pie “Stanānu” dzīvojamās mājas pamatu drupām novietoja akmeni ar iekaltu mājvārdu “Stanāni”. Tās ir mājas, kurās Skruzīšu Miks dzimis un arī mūžībā aizgājis. Akmens, kā par brīnumu, joprojām stāv, kur nolikts.
Tas, ka stanānieši bija čakli ļaudis, dzīvojuši lepni, ar skatu rītdienā, laikam nepaticis vietējiem. Piemēram, “Mājas Viesis” 1904. gada 21. aprīlī vēsta, ka “šausmu atriebības darbs tika pastrādāts naktī no 15. uz 16. martu “Stanānu” mājās, kur nodedzināta klēts un pie tās piebūvētais stallis. Tajā bija divas govis, četras aitas ar jēriem. Liesmas aprija visu, kas bija klētī. Glābšana nekāda nebija iespējama tamdēļ, ka mājā, izņemot saimnieku, viņa māti un māsu, neviena cita nav bijis. Bez tam uguns tika likta tā, ka stallis deg pirmais. Dažas nedēļas priekš degšanas šim saimniekam bija izzagta lopbarība, bet nedēļu pirms — labākā govs.”
Lidija Ozoliņa stāsta, ka pēc kara Neretas pusē lielas pārmaiņas pieredzēja kolhoza “Draudzība” priekšsēdētāja Dubulta laikā. Viņam labpatikās dot rīkojumu ar buldozeru noārdīt Neretas muižas vārtus, līdz pamatiem nojaukt Mika Skruzīša mājas “Stalānus”. Runāja, ka mājas sarkanie ķieģeļi lieti noderēja Neretas skolas internāta 2. stāva celtniecībā. Ēka bija diviem stāviem un pamatā celta vietējo iedzīvotāju kultūras dzīves vajadzībām. Pirmajā stāvā bija saimnieku un kalpu istabas, otrajā — skatītāju zāle. Neretas pusē viens no Skruzīšu Mikus kā arhitekta veikumiem ir te celtā Riekstiņu skola, kas tapusi pēc viņa izstrādātā projekta.
Māja ar teātra zāli otrajā stāvā
Tagad no “Stanānu” mājas pāri palikušas vien pārdesmit centimetru virs zemes spītīgi stāvošas laukakmens mūra sienas. Par “Stanānu” pieminekli kļuvušas liepu un ap 120 gadu senu ozolu aleja. Ārsts neretietis Arturs Grīnbergs kādu laiku dzīvojis “Stanānos” un savā atmiņu vēstulē stāsta, ka ēkas norieta laikā — no 1935. līdz 1942. gadam — “Stanānu” saimnieki bija Skruzīšu Mika mantinieki Muižnieki.
Skruzīšu saimniekošanas laikā apstrādāja 120 ha zemes, bet pēc saimnieka nāves zemi sadalīja četriem mantiniekiem.
Fragments no daktera Grīnberga atmiņām: “Stanānu” dzīvojamajai mājai bija divi stāvi, četrslīpju jumts. Celta no sarkaniem ķieģeļiem, orientēta austrumu — rietumu virzienā. Garumā 20 metru, platumā — 10 metru. Ar četrslīpju jumtu, klātu ar šķindeļiem. Ēkai bija 33 logi un 17 durvis, divi skursteņi. Mājas galvenā ieeja bija ziemeļu pusē. Tur arī atvērts lievenis. Mājas ziemeļu pusē saimniecības ēkas, bet dienvidu — atpūtas zona ar sešu metru platu apaļu puķudobi. Tālāk dekoratīvie koki un liepu aleja, kas aptvēra lielu ābeļdārzu. Aprakstīta arī otrā stāva teātra zāle: ap 80 kvadrātmetru liela, ar sešiem logiem, vienām durvīm. Zināms, ka šajā zālē spēlēja vienas no pirmajām izrādēm Neretas pusē.
Aleja ar vairākiem dižozoliem
Mūsdienās pazudusi pat fotogrāfija, kurā tā bija redzama. Bilde kādreiz bija skolotājai Mildai Bukai, bet pēc viņas nāves, tā kā ūdenī iekritusi. Par to laiku diženumu tagad varētu pastāstīt vien milzu ozoli. Tie stādīti pirms aptuveni 130 gadiem, un šobrīd viens otrs jau vada savas pēdējos gadus. Tomēr citi vēl turas stalti.
Lidija Ozoliņa aprakstā par “Stanāniem” un ozolu aleju teic: Piemiņas kokiem un vietām ir liela kultūrvēsturiska un audzinoša nozīme. Neretiešiem viena no šādām vietām vēl padomju laikos Tāļa Zālīša saulītē pacelta ir Skruzīšu Mikus un “Stanānu” piemiņa. Toreizējam izpildkomitejas priekšsēdētājam uzturēt, saglabāt un popularizēt palīdzēja Neretas vidusskolas skolotāji, novadpētnieki, sabiedrība. Dzejnieks Imants Ziedonis kopā ar domu biedru grupu Paradagiem apzināja dižkokus, vēsturiskās vietas, stādot savus kociņus, atbrīvojot dižos ozolus un liepas arī Neretas novadā. Alejā vairāk nekā 20 ozolu. Katra dižā koka apkārtmērs vismaz 3.50 — 3.80 metri. Atrodam arī četrus ozolus, kuri sasnieguši dižkoka izmērus — 4.10, 4.20, 4.60 un 4.80 metri apkārt dižajam augumam. Viens no tiem alejas galā pie pagalma stūra īpaši skaistu vainagu izveidojis. Taču kaimiņi zina stāstīt, ka īpašniece aicinājusi taksatoru meža (reiz bija parks) novērtēšanai. Un mežsargs atļāvis izlases kārtībā mežu cirst. Būs nauda! Bet diža cilvēka un skaistu māju piemiņa? Vai jaunā īpašniece pratīs nošķirt tos kokus, kuri nes naudu, no tiem, kuri bagātina dvēseli un glabā diža cilvēka piemiņu? Stāvu alejas sākumā un domāju par to, cik šeit būtu skaista piemiņas vieta, pastaigu objekts vienkārši atpūtai, ja mums visiem kopā pietiktu spēka un prāta to saglābt, saglabāt, sakopt un uzturēt. Skruzīšu Miku un Latvijas sabiedrība to pelnījuši. ◆
Jāvienojas pašvaldībai vai jānosaka dižkoka statuss
Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja, valsts galvenā inspektore Elvīra Mantrova, komentējot situāciju un iespējamo risinājumu, saka — arī pati pirms vairāk nekā 40 gadiem piedalījusies piemiņas akmeņa pie “Stanāniem” atklāšanā. Toreiz idejiskais dzinulis par Latvijai svarīgu vietu iezīmēšanu nāca no dzejnieka Imanta Ziedoņa. Saistībā ar mājas vietu un teritorijas ap to aizsardzību Elvīra Mantrova teic — Kultūras mantojuma pārvalde šajā gadījumā neko nevar darīt, jo tā atbild par materiālām lietām, piemēram, ēkām, senkapiem utt. Ja “Stanāni” būtu saglabājušies kā ēka, pārvalde šo jautājumu varētu risināt. “Stanāni” atrodas uz privātīpašnieka zemes, un vietas saglabāšana atkarīga no zemes īpašnieka un pašvaldības. Situāciju par labu vietas saglabāšanai varētu mainīt oficiāla dižkoku statusa noteikšana no Dabas aizsardzības pārvaldes. “Skatoties no nemateriālajām vērtībām, Skruzīšu Mikus vārds ir šķirts no šīm drupām un paliks mūžīgs, pat ja iznīcinās visas fiziskās ar viņu saistītās vietas,” saka inspektore. Līdzīgos gadījumos Latvijā pašvaldības ir vienojušās ar zemes īpašnieku un, ja iespējams, atpirkušas vai kā citādi atdalījušas piemiņas vietu no privātīpašuma vai vienojas ar īpašnieku par vietas saglabāšanu, nemainot juridisko pusi. Pavisam svaigs piemērs šādai sadarbībai ir Jaunjelgavas novadā saistībā ar Strūves ģeodēziskā loka tīkla punktu.
Latvijā noteikts, ka ozols par dižkoku kļūst, 1,3 metrus no zemes sasniedzot 4 metru apkārtmēru. No Lidijas Ozoliņas mērījumiem izriet, ka vismaz četri ozoli “Stanānu” apkārtnē ir resnāki — ar 4,10, 4,20, 4,60 un 4,80 metru apkārtmēru.
