Katram tikai viena dzīve dota, arī to veido katrs pats. Dažkārt cilvēks izlemj — nevēlos dzīvot.
Katram tikai viena dzīve dota, arī to veido katrs pats. Dažkārt cilvēks izlemj — nevēlos dzīvot. Problēmu gūzma šķiet tik nepārvarama, ka vienīgā izeja no dzīves labirinta šķiet pašnāvība. Psihologi atzīst, ka vienmēr tad, kad domājam par nāvi, mēs gribam arī dzīvot.
Cilvēks piedzimis, lai dzīvotu, strādātu, mīlētu, veidotu ģimeni un ietu likteņa lemto taku. Cits ceļa sākumā vai pašā vidū pēkšņi apstājas, jautājot sev: “Ko es šajā pasaulē daru? Vai citiem bez manis nebūs labāk?”. Labi, ja šādā mirklī ir blakus kāds, kurš palīdzēs izmisušajam, bet bieži tuvinieku sirdī paliek neizdzēšamas sāpes un neatbildēts — kāpēc…
Pavasaris un rudens ir laiks, kad visbiežāk notiek pašnāvības. To iemesli ir dažādi — no sociālām problēmām, nesakārtotas sadzīves līdz nelaimīgai mīlestībai. Dažkārt cilvēks izvēlas nāvi kāda sīka, pat prātam neaptverama iemesla dēļ, kas bijis viegli atrisināms. Bieži pašnāvību izdara alkohola vai narkotisko vielu reibumā.
Latvijā pašnāvību skaits ir vienā no visaugstākajām vietām pasaulē — 33 nāves gadījumi uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Tas ir divas reizes vairāk nekā Amerikā. Statistika liecina, ka pašnāvību trīs reizes biežāk mēģina izdarīt sievietes, bet biežāk mirst vīrieši.
Bērns izdara pašnāvību
Aizkraukles rajonā pēdējos gados pašnāvību skaits nav pieaudzis. Šī gada septiņos mēnešos reģistrēti astoņi pašnāvības gadījumi, viens no viņiem bijis bērns. Gandrīz visos šajos gadījumos arī iepriekš bijuši mēģinājumi darīt sev galu.
Reģistrēti arī septiņi pašnāvības mēģinājumi. Šis skaits varētu būt lielāks, jo reģistrēti tikai tie gadījumi, kuros sniegta medicīniskā palīdzība.
“Nevienam neesmu vajadzīga”
Aigai patlaban ir 23 gadi, bet pirms dažiem gadiem viņa pati sev parakstīja nāves spriedumu. Jaunietes dzīvību izglāba kāds cilvēks, kurš no meitenes kakla noņēma pašas sasieto cilpu.
Aiga ir invalīde, kura ar grūtībām staigā. Mācoties pamatskolas pēdējā klasē, izšķīrās viņas vecāki. Meitenes mājvieta galvenokārt bija skolas internāts, bet, palikusi bez īstām mājām un tuvo cilvēku atbalsta, viņa grima arvien lielākā depresijā, tikai nebija neviena, kas to pamana. “Jau agrāk dažkārt šķita, ka šāda, nevesela, nevienam neesmu vajadzīga,” atceras Aiga. “Mācījos, bet zināju, ka darba man tāpat nebūs. Tāda citiem esmu tikai slogs — tā biju iedomājusies. Blakus bija cilvēks, ar kuru varēju izrunāties, bet vieglāk kļuva tikai uz brīdi.”
Vai jauniete nemeklēja psihologa palīdzību? “Vienu reizi to darīju, bet rūgti vīlos,” stāsta jauniete. “Zinu, ka psiholoģe par manām problēmām citam stāstīt nedrīkst, bet pēc sarunas ar viņu visi apkārtējie manā dzīvē orientējās kā atvērtā grāmatā. Sapratu, ka psihologi nav domāti man.
Manas problēmas bija tik samilzušas, ka pārējais nostājās otrajā plānā. Ilgi domāju, bet izlēmu, ka vēlos šo pasauli atstāt… Tuviniekiem bez manis būs labāk. Iestājās tukšums, un pārējais viss notika pats no sevis.”
Otrreiz nemēģinās
Aigu izglāba svešs cilvēks. Dažas minūtes izšķīra visu, un tad varēja būt jau par vēlu. Patlaban viņa notikušajā var raudzīties it kā no malas, bet ir pārliecināta, ka otrreiz tā nekad nedarīs. “Kad viss apnīk, domāju, ka es taču nedrīkstu nodarīt pāri tuviniekiem. Esmu vajadzīga vismaz māsai un brālim,” spriež jauniete.
“Tagad uz dzīvi raugos citādāk, un bieži pārņem sajūta — bet varēju arī to nepiedzīvot! Esmu priecīga, ka tomēr dzīvoju. Jūtos pateicīga cilvēkam, kurš mani izglāba.”
Depresijā nonākušajiem Aiga iesaka: “Mīļie cilvēki, dzīvojiet! Nāve nav tā vērta. Mirklī, kad jūsu pasaulei šķiet sabrukusi, domājiet, analizējiet, tad izrādīsies, ka nemaz tik slikti nav.”
