Inga un Pēteris Borovski Seces pagasta “Vīksnās” dzīvo četrus gadus. Atnākuši no Jēkabpils rajona Salas pagasta savu senču mājām. Ēkas un tās apkārtnes sakopšanā
izdarīts tik daudz kā citkārt divtik ilgākā laika posmā.
Laukakmeņi istabā
— Septiņdesmitajos gados mans tēvs iegādājās šo māju, bet mēs ar vecākiem kopā nedzīvojām, — stāsta saimnieks Pēteris. — Kad māju mantojām, pārnācām uz šejieni dzīvot. Vajadzēja smagi strādāt, sakopjot apkārtni. Līdz pat durvīm auga ceriņi. Sākām ar mazumiņu, bet aizrāvāmies. Kaimiņi teica, ka mēs esot traki, citi ko tādu paveicot divreiz ilgākā laika posmā. Māju stipri bija sabojājis laikazobs. Lai gan pēc profesijas esmu traktorists, strādāju SIA “Latgran”, sevī atklāju arī celtnieka talantu. Pārsvarā visus darbus veicu pats, vien logu maiņu uzticēju profesionāliem meistariem. Problemātiskāk ir ar iekšdarbiem. Māja celta uz lieliem laukakmeņiem. Mainot grīdu, nākas pielāgoties — kāds akmens ir augstāk par pārējiem. Jādomā, kā to apiet, jo izkustināt nav iespējams.
Logiem bija tik sapuvuši rāmjiem, ka mazgājot rūtis krita laukā. Nu jau otrā vasara, kā tie nomainīti. Izvēlējāmies sarkanas palodzes jo nākotnē arī jumtu klāsim tādā pašā krāsā. Ārsienas domājam noklāt ar plastmasas paneļiem, tik neesam vēl atraduši atbilstīgas krāsas.
Katru gadu pa ābelītei
Ģimenē aug trīs bērni, jaunākais šogad sāka apmeklēt “dārziņu”. Bērniem patiktu dzīvot tuvāk pilsētai, bet cenšamies radināt pie darba, katram ir savi pienākumi, citādi nevar.
Saimniecībā turam arī lopus, bet tik, lai produktu pietiktu pašiem — pāris govju, dažas cūkas, vistas, trušus. 12 hektāru zemes apstrādājam, lai pabarotu sevi un lopus, veikalā iegādājamies to, ko nevaram izaudzēt. Brīvais laiks galvenokārt paiet, remontējot māju. Veco ābeļdārzu palēnām nomainām ar jaunu, katru gadu iestādot pa ābelītei. Vēl pēc pāris gadiem “Vīksnas” būs pārvērstas līdz nepazīšanai.
