Tā kā man vienmēr patīk izmēģināt kaut ko jaunu, nolēmu sākt svaigēšanas kūri. Tagad jau to dara visi smalki ļaudis. Savulaik Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis teicis, ka ar katru apēstu, vislabāk svaiga, augļa vai dārzeņa kumosu mēs uzņemam visas labās vielas, samazinot risku saslimt ar kādu no 21. gadsimta draudošākajām kaitēm — sirds un asinsvadu slimībām, paaugstinātu asinsspiedienu, 2. tipa cukura diabētu, aptaukošanos. Un man akurāt pāris no tām vainām ir. It kā viņš man cauri būtu skatījies. Kampaņu nolēmu sākt ar melleņu kūri. Indriķis mani agri rītā kā desantnieku izsēdināja mežā un teica: “Sēdi, ēd ogas!” Bet man taču vienai mežā bail! Kā garām brauc kāda mašīna, tā pieploku pie zemes kā partizāns vai arī aizslēpjos aiz koka, lai neierauga. Visādi cilvēki taču gadās! Kad, iegrimusi savā nodabā, sāku ēst, pēkšņi viena ogotāja saka: “Labdien!” Mīlīši! Cik tā pasaule tomēr maza! Tā taču bija vai veselu mūžību nesatiktā Rozālija! Un vēl draudzene skaitās, varēja taču mani paaicināt ogās, bet laikam jau žēl, ka viņai mazāk tiks. Pa šo laiku tik daudz jaunumu mums bija sakrājies, ka “avīzi drukājām” līdz vēlam vakaram. Ogas pieēdos līdz kaklam, arī vienu litru Indriķim salasīju. Man laikam tomēr svaigēšana neder, vakarā tik un tā speķīti gribējās. Vienīgais labums, ka mežā uzzināju daudz jaunumu.
Izabella
