Tamāra (vārds mainīts ) ir redzes invalīde. Viņa dzīvo laukos, saimniecībā ir govs, divi suņi un vairāki kaķi. Uz jautājumu, kā dzīvo, viņa atbild ar možu: “Labi”.
— Esmu ļoti priecīga, jo man beidzot Rīgā operēja vienu aci. Nu es varu redzēt tālumā, jo līdz šim redzēju tikai veidolus. Tā ir dīvaina sajūta, ka, piemēram, veikalā varu saskatīt cenas. Rudenī man operēja arī otru aci. Tā kā tās bija plānveida operācijas (rindā vajadzēja gaidīt vairāk nekā gadu), man tās maksāja simboliski — desmit latu. Kad kaut kur eju, tad gan lieku saulesbrilles. Grūtības ir lasīt avīzi, neredzu arī tālruņa ciparus. Tad palīgā jāņem palielināmais stikls. Kad būs nauda, nopirkšu brilles, lai varu redzēt tuvumā. Labi, ka no janvāra par 25 latiem palielināja pensiju invalīdiem no bērnības. Vai tad ar 50 latiem cilvēks var iztikt? Vismaz vieglāk savilkt galus, jo manā aprūpē ir brālis un meita invalīdi. Man pašai arī pērnā gada beigās invalidātes pensijai par darbastāžu pielika 9 latus. Vīram pastāvīga darba nav, kad vajag, viņš palīdz saimniekiem lauku darbos. Tā kā mums piešķirts mazturīgo statuss, pērn mums reizi mēnesī bez maksas deva putraimus, šogad gan vēl neesam saņēmuši. Labi, ka mums ir gotiņa, viņa ir mūsu galvenais iztikas avots. Vasara izslaucu ap 20 litru piena, tagad gan tikai ap trim, četriem litriem. Siens mums diemžēl beidzies, labi ka radi aizdod. Vienbrīd mūsu galvenais ēdiens bija kartupeļi, bet tagad vairāk vārām putras — gan putraimu, gan auzupārslu. Tās ir mazāk barojošas nekā kartupeļi. Dažu mēnešu laikā esmu zaudējusi ap 10 kilogramu. Nekādas diētas nevajag.
