Skrīverietis Konstantīns Glaudiņš katru brīvo brīdi pavada pie upes makšķerējot.
Skrīverietis Konstantīns Glaudiņš katru brīvo brīdi pavada pie upes makšķerējot. Turklāt viņš lieliski iztiek bez spoles, auklu piesienot tieši pie makšķerkāta.
— Kad bērnībā Latgales pusē makšķerēju, nebija jau ne tādu auklu, ne spoļu kā mūsdienās. Esmu pieradis iztikt bez spoles un tā arī līdz šim nekad neesmu to lietojis, — saka Glaudiņa kungs.
— Makšķere gan ir septiņus metrus gara, un ar to var piekļūt visām labākajām vietām. Turklāt, izmantojot spoli, vajag vairāk vietas, bet es savu makšķerkātu varu iemānīt starp bieziem upmalas krūmiem un vilkt labus lomus.
Vēl ne reizi nav bijis tā, ka paliktu bez loma. Kaķim un zivju zupai iznāk vienmēr. Šķiet, mincis jūt, ka dodos uz zveju. Vienmēr aposta makšķerkātu un mugursomu, pavada līdz durvīm. Kad atgriežos, nepacietīgi trinas gar kājām un, prasīdams savu tiesu, ņaud. Zina, ka vienmēr kaut kas atleks arī viņam.
Glaudiņa kungs visbiežāk makšķerēt brauc uz Daugavu vai “Līču” ūdenskrātuvi turpat Skrīveru apkaimē.
— Tas nav tālu, un var aizbraukt ar divriteni. Kas man, vecam vīram, nekaiš — aizbraucu uz upmalu un atpūšos, — viņš saka. — Uz “Līčiem” vislabāk doties pēcpusdienā. Zivis vislabāk ķeras ap puspieciem vakarā, gluži kā pulksteni būtu redzējušas. Braucu makšķerēt arī uz Rīteru karjeru, Mēmeli un Dienvidsusēju, tāpat uz Lobes upi, pie vecajām Krapes dzirnavām. Tur labi ķeras sapali un ālanti. Šogad gan lomi nav pārāk lieli, bet iztikt var. Vainīgs nepastāvīgais laiks — te līst un auksts, te atkal karsts. Tas zivīm nepatīk, turklāt pēc pēdējiem lietiem ievērojami cēlies ūdens līmenis. Zivis barojas applūdušajā krasta zālē un par makšķernieka piedāvāto ēsmu daudz neinteresējas. Šobrīd viņas var iekārdināt ar maksteņu kāpuriem. Viņu mājiņas var salasīt mazāku upīšu krastos. Tas gan nav vienkārši, jo arī mazajās upītēs ir augsts ūdenslīmenis un rokas ūdenī jāmērc līdz pat elkoņiem. Taču pēc tam var vilkt vienu raudiņu pēc otras. Gadās arī pa kādam asarītim.
