Māris Jozēns ir dzimis Taurkalnē, beidzis Jaunjelgavas vidusskolu. Tagad viņš ir projektu vadītājs Igaunijas kompānijā un futbola kluba (FK) “Aizkraukle” valdes priekšsēdētājs. Deviņdesmitajos gados kā militārpersona Māris bijis gan Amerikā, gan misijā Bosnijā. Par piedalīšanos misijās viņš no toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes — Freibergas saņēmis apbalvojumu, bet viņa lielākā aizraušanās vienmēr bijis sports.
Tā kā ar Māri esam pazīstami, iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Futbolā “ievelk”
dēls
— Kas tevi aizrauj sportā?
— Jau skolas laikā spēlēju basketbolu, biju komandas kapteinis un saspēles vadītājs. Vienmēr ir paticis komandas sports, jo tur ir lielākas iespējas parādīt savas līdera dotības, nevis lai “pazīmētos”, bet tā ir iespēja sadarboties ar komandas biedriem, organizēt komandas darbu. Skolas laikā pat bija situācijas, kad treneris mani sūtīja pie spēlētāju, kurus slikto sekmju dēļ uz spēlēm nelaida, vecākiem.
Arī tēvs kādreiz nodarbojās ar sportu, bija futbolists. Vienmēr saistījis arī komandas gars, iespēja aizstāvēt savas skolas vai pilsētas godu. Sports ir mans dzīvesveids, un varbūt tieši tāpēc nekad dzīvē neesmu smēķējis un mans brīvais laiks vienmēr bijis piepildīts.
— Kāpēc basketbolu nomainīji pret futbolu?
— Lai cik dīvaini tas izklausītos, skolas laikā man futbols nepatika. Ja tomēr bija jāspēlē, centos no spēlēm izvairīties. Futbolā esmu sava dēla dēļ, viņš mani tajā “ievilka”. Vienmēr esmu viņu virzījis uz sportu, dažus gadus vedu trenēties karatē, bet tas viņu neaizrāva. Aizkrauklē bērniem nopietni nodarboties ar sportu ir diezgan maz iespēju. Tāpēc izvēlējāmies futbolu, un puiku tas tiešām aizrāva, līdz ar to arī mani. Sākumā braucu viņam līdzi uz spēlēm, pēc tam mācījos treneru kursos Latvijas Futbola federācijā un tagad jau vairākus gadus varu trenēt bērnus līdz 12 gadu vecumam.
— Vai strādāt ar bērniem ir grūti?
— Trenēju bērnus no piecu līdz astoņu gadu vecumam. Atzīšos, tas nav viegli, vairāk devuši nevis kursi, bet pieredze. Tik mazus bērnus ir grūti disciplinēt, viņiem futbols ir nevis spēle, bet vairāk kā rotaļa. Un lielākā daļa no viņiem šurp nāk tāpēc, ka to vēlas vecāki, nevis paši bērni.
Ja māk, tad
neatsaka
— Esi ne tikai treneris, bet arī kluba valdes priekšsēdētājs.
— Tas, ka tagad esmu kluba priekšsēdētājs, ir nejaušība. Braucot uz spēlēm, sapratu, ka varu trenerim palīdzēt. Tā tas aizgāja. Jāteic, ka tas ir arī skolā gūtās pieredzes dēļ. Man padodas nokārtot lietas. Antons Ciematnieks ir ļoti labs treneris, bet ne visi var iet un meklēt atbalstītājus, es to varu. Un tagad visām mūsu komandām ir gan sporta tērpi, gan citas lietas. Dažreiz jāmāk cilvēkiem palūgt palīdzību, un, ja tas izdodas, viņi parasti neatsaka.
Sākumā mute vaļā
— Arī militārajā jomā esi sasniedzis diezgan daudz.
— Man jau obligātā dienesta laikā radās labas iespējas. 19 gadu vecumā mani iesauca Latvijas izlūkdesanta bataljonā. Tas bija deviņdesmito gadu vidū. Mana fiziskā sagatavotība bija laba, un izdevās sevi parādīt. Ieguvu seržanta pakāpi. Obligātā dienesta laikā kopā ar vēl trīsdesmit karavīriem no visas Latvijas divas reizes izdevās pabūt Amerikā, Luiziānas štatā, vienā no lielākajām ASV armijas bāzēm Nordfolkā. No šiem trīsdesmit tikai pieci bija obligātā dienesta karavīri.
Man bija iespēja redzēt, kā tur dzīvo karavīri. Varētu teikt, ka sākumā visi staigājām muti vaļā — gan ekipējums, gan dzīves apstākļi viņiem ir vienkārši fantastiski. Tur par karavīriem domā. Tad izdomāju, ka savu dzīvi saistīšu ar armiju, šī pārliecība kļuva vēl lielāka, kad biju mācībās Norvēģijā, kur atkal redzēju līdzīgas militāristu privilēģijas. Bija interesanti, nācās arī lēkt ar izpletni, tam bija nepieciešama īpaša sagatavotība. Lēcu arī no helikoptera, tad man “izdevās” salauzt pirkstu. Parasti ar šādām traumām kareivjiem pienākas desmit dienu atvaļinājums, bet man komandieris nez kāpēc to nepiešķīra, toties uzdāvināja “Sony” mūzikas atskaņotāju, un tas toreiz bija kaut kas īpašs.
— Kāpēc neturpināji karavīra gaitas?
— Pēc obligātā dienesta turpināju dienestu armijā. Biju viens no trīsdesmit, kuri devās uz militāro misiju Bosnijā, biju tur vada komandieris. Pirms tam bija mācības Dānijā, no turienes — uz pusgadu Bosnijā. Tieši tad arī sapratu, ka Latvijā karavīri nav novērtēti. Uz Bosniju mēs devāmies ar dāņu ekipējumu, pat formas mums bija šūtas Dānijā, vienīgais, kas mums bija latvisks, — uzšuve uz piedurknes “Latvia” un Valsts karogs.
Man bija nedaudz pāri divdesmit gadiem, ambīcijas un viss pārējais, tāpēc apziņa, ka tevi nenovērtē, radīja mieles. Man bija iespēja salīdzināt. No Latvijas mums, dodoties uz Bosniju, iedeva divus pārus zeķu, divas apakšbikses un ziepes, tas arī viss. Vai tas ir normāli? Par to sirds sāpēja visvairāk, ne tikai man, bet arī visiem citiem, kas bija kopā ar mums. Šo iemeslu dēļ, atgriežoties no misijas, lauzu līgumu.
— Tu esi saņēmis arī militāros apbalvojumus?
— Jā, tas pat bija pārsteigums, ka jau tad, kad biju beidzis savu militāro karjeru, mani 11. novembrī uzaicināja uz Rīgas pili, kur toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe — Freiberga man pasniedza apbalvojumu par piedalīšanos misijā. Tas bija cieņas apliecinājums, bet es tomēr izvēlējos mierīgāku dzīvi un ģimeni.
— Vienmēr tāds esi?
— Apzinājos, ka esmu latvietis. Es to nesauktu par pārspīlētu patriotismu, bet drīzāk apziņu, ka tas ir jādara. Uzskatu, ka jebkuram vīrietim ir nepieciešama armijas pieredze. Toreiz dzīvoju Taurkalnē, bija ziema — autobusi nekursēja, es uz Valli, lai saņemtu pavēsti par iesaukšanu dienestā, gāju kājām. Mani gan toreiz, gan tagad saista militārais.
— Vai arī dēlus domā virzīt pa militārās karjeras kāpnēm?
— Viens no maniem sapņiem ir, lai jaunākais dēls, kuram tagad ir desmit gadu, iestājas Aizsardzības akadēmijā. Bet, vai tas piepildīsies, protams, ir atkarīgs no viņa.
Uz medībām neiet pēc gaļas
— Vai sports ir tava vienīgā aizraušanās?
— Noteikti nē, labprāt dodos pacopēt, bet to daru nevis upēs, bet dīķos vai ezeros. Un nu jau gandrīz divdesmit gadu esmu mednieks. Mednieku kolektīvā iestājos, kad man vēl nebija divdesmit, bet mednieka apliecību gan nokārtoju tikai apmēram pēc trim gadiem, jo uzskatu, ka jāciena senās tradīcijas un sākumā jābūt tikai dzinējam, lai var izjust medību azartu. Uz mežu jau neiet pēc gaļas, tur ir daudz dziļāka filozofija.
