Zalves pagasta “Vērtūžos”, bijušajās mežniecības mājās, iemitinājušies sveši ļaudis.
Zalves pagasta “Vērtūžos”, bijušajās mežniecības mājās, iemitinājušies sveši ļaudis. Zalvēnieši par viņu ierašanos nepriecājas un nesaprot, no kurienes nomaļajos “Vērtūžos” pēkšņi uzradušies cilvēki bez darba, pensijas vai citiem iztikas avotiem, toties vairums ar vēlmi iedzert un skandalēt.
Pašvaldība nespēj iebilst
Lieta ir gaužām vienkārša: Zalves pagasta “Vērtūžos” atvesti un izmitināti rīdzinieki, kuri par saviem mitekļiem Latvijas galvaspilsētā nav spējuši samaksāt. Taču nav skaidrs, kādēļ izraudzīts tieši Zalves pagasts. Nav arī saskaitīts, cik īsti šo iebraucēju ir. It kā esot pieci, it kā astoņi, vēl kāds manījis kādus desmit svešinieku.
Pagasta padomes priekšsēdētājs Edvīns Sniķeris skaidro, ka arī pašvaldība nemaz īsti nezina, kā šie ļaudis nokļuvuši “Vērtūžos”.
— Šīs mājas piederēja Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai, kura rīkoja izsoli un mājas pārdeva, — stāsta Edvīns Sniķeris. — Tieši kurš tās nopirka, nezinu. Zinu tikai to, ka privātpersona. Izsole ir no pašvaldības neatkarīgs process, kuru ietekmēt nespējam un iebilst nevaram. Vienīgi varējām paši nopirkt mājas, izmantojot pirmpirkuma tiesības, bet mums šīs ēkas nevajag.
Nule līdzīgā ceļā pārdota vēl viena trīsdzīvokļu māja “Vilkupes” Zalves pagasta mežā. Arī tajā gaidāmi jauni ieceļotāji — nemaksātāji no Rīgas dzīvokļiem. Diemžēl arī te pašvaldībai teikšana maza, jo pēc likuma katrs saimnieks ar savu īpašumu var darīt, ko vēlas, un iemitināt tajā tādus cilvēkus, kādus pats grib.
Pirmais vēl no pērnā gada
Pirmais ieceļotājs Zalves pagastā ienācis vēl pagājušajā gadā. Situācija līdzīga — par dzīvokli Rīgā nespējis samaksāt, tādēļ pārvests uz dzīvi pagastā.
— Ar šo iebraucēju esmu iepazinies, šķiet normāls cilvēks, — saka Zalves pagasta padomes priekšsēdētājs Edvīns Sniķeris. — Par pārējiem iebraucējiem gan neko daudz nezinu. Pašvaldībai ar viņiem nav nekādu darīšanu, viņi padomē nav bijuši.
Pagaidām ciešākais kontakts ar atbraucējiem bijis policijas darbiniekiem. Likumsargi “Vērtūžos” jau bijuši vairākkārt, jo atbraucēji nav klusi un kārtīgi ļaudis.
Viss kopīgs — kā sociālismā
Piespiedu kontaktēšanos ar “Vērtūžu” jaunajiem iemītniekiem piedzīvojuši arī apkārtējie iedzīvotāji. Vērtūžnieki, šķiet, dzīvo vēl sociālismā, kad privātīpašums bija nīdējams un viss kopīgs.
— Viņi (“Vērtūžu” svešie iemītnieki — aut.) uzskata, ka var darīt, kas ienāk prātā. Lien manā dārzā, tramda manus lopus. Ja aizrādu, atcērt, lai es pieveru muti, un vēl lamājas. Reiz pat draudēja, — sūrojas kāds zalvēnietis, kurš nevēlas, lai publicē viņa vārdu. — Ziņoju par notiekošo pagasta padomē, bet tur atteica, ka par ienācējiem neesot nekādas daļas. Nu kā tā var būt? Tad jau es savā sētā tanku rūpnīcu uzbūvēšu, un nevienam nebūs nekādas daļas!
Arī citi tuvīno māju iedzīvotāji pauž uztraukumu par tādu negaidītu svešinieku ieplūdumu mierīgajā Zalvē. — Atveda uz Zalvi dzērājus, huligānus, izbijušus cietumniekus. Mums neviens neprasīja, vai to gribam. Tagad bail no mājas iziet, īpaši, kad viņi piedzērušies, — tā kāda zalvēniete.
Darbā iztur pāris dienu
Zalvēnieši ar atbraucējiem mēģinājuši dibināt arī miermīlīgas attiecības. Kāda zemniece pat piedāvājusi darbu savā saimniecībā. Likusi lasīt kartupeļus, par to norēķinoties ar produktiem.
Nekas no strādāšanas gan neiznācis. Izbijušie rīdzinieki vagās palīkņājuši vien pāris dienu, tad lielākā daļa par vieglāku atzinuši cilāt grādīgās dziras pudeli. Strādāt palikuši pāris cilvēku. Nav gan īsti skaidrs, par kādu naudu dzer pārējie, jo ienākumu nav tikpat kā nevienam.
— Acīmredzot dara kaut ko nelikumīgu, — prāto zalvēnieši.
Samet kravas kastē
Noskaidrot, kā un kādēļ cilvēki no Rīgas nonākuši Zalvē, devāmies uz “Vērtūžiem”. Mums laimējās — todien vērtūžnieki bija skaidrā, vien dažu uzblīdušās sejas liecināja par iepriekšējo dienu nodarbēm.
Visi par pārcelšanos uz Zalvi stāsta līdzīgi: nespējuši maksāt par mitekli Rīgā, tādēļ diezgan brutālā veidā atvesti uz Zalvi. Neviens nav jautājis, vai gribi braukt, mantas samestas kravas automašīnā un uz “Vērtūžiem” projām. Ne visai mantībai kravas kastē pieticis vietas, ņemts tikai nepieciešamākais, pārējo atstājot Rīgā. Pārbraukšanu organizējis kaut kāds Arnis, kura uzvārdu neviens nezina. Arī amatu šim noslēpumainajam Arnim uz Zalvi atvestie rīdzinieki nezina. It kā esot tiesu izpildītājs, it kā namu pārvaldnieks.
Klausoties piespiedu izmitināto stāstus, neviļus nāk prātā pirms pusgadsimta notikušās represijas. Arī uz Sibīriju izveda, neprasot atļauju, līdzi dodot tikai vienu drēbju saini.
Dzīvoklis kantorī
Helēna Cunska, sešdesmit gadu veca, nu jau bijusī rīdziniece, “Vērtūžos” dzīvo otro mēnesi. Rīgā dzīvojusi kopmītņu tipa mājā Skaistkalnes ielā, kur iekrājusi palielu īres parādu.
— Tad atnāca Arnis un lika savākt mantas, bija jābrauc prom, — teic Helēna Cunska. — Ko man daudz iebilst. Savācu, ko varēju, un mani atveda uz Zalvi.
Te Helēnai Cunskai, viņas dēlam un vīram ierādīts dzīvoklis mežniecības bijušajā kantorī. Vietā, kur nav plīts, krāsns dūmo, bet logu spraugās vējš zēģelē tā, ka istabā nav daudz siltāks kā ārā. Helēnai Cunskai gan viss liekas normāli.
— Vienīgi plīti vajadzētu, citādi ēst jāvāra ugunskurā pagalmā. Un arī mēbeļu nav, guļu uz grīdas, — tā Helēna Cunska.
Nokurina kaimiņēkas
Tā kā pārcelšanās uz Zalvi notikusi lielā steigā, “Vērtūžos” nav sagādāts kurināmais, nav nekādu pārtikas krājumu ziemai. Arī dokumenti nav nokārtoti, un pat tie, kuriem pienākas pensija, to nevar saņemt.
— Man pensija ir 39 latus liela, bet nevaru to saņemt, — stāsta Helēna Cunska. — Zalvē man pensiju nemaksā, jo nav nekādu dokumentu par jauno dzīvesvietu, bet uz Rīgu pēc naudas aizbraukt nevaru. Līdz ar to nav par ko pirkt malku.
Ziemā bez siltuma nevar, tādēļ “Vērtūžu” jaunie iemītnieki atraduši visai savdabīgu risinājumu — nojauc līdzās esošās pamestās ēkas. Jau nokurināts bijušais veikals, nu ķērušies pie noliktavas.
— Ko darīsim pēc tam, nezinu. Ceru, ka būs sakārtoti dokumenti un saņemšu pensiju, — spriež Helēna Cunska.
Divi vien un četri kaķi
Ilgāk, jau kopš jūlija, “Vērtūžos” dzīvo par parādiem no iepriekšējā mitekļa izliktie rīdzinieki Asja un Gunārs Auziņi. Divistabu dzīvoklīti viņi iekārtojuši, nule pieslēgta elektrība, kuras mežniecības mājās ilgāku laiku neesot bijis. Arī iztikas avots šai ģimenei ir — Asja saņem pensiju, ar to pietiekot gan pašiem, gan četriem kaķiem. Vismaz ārēji šķiet, ka ar alkoholiskajiem dzērieniem Auziņu pāris neaizraujas. Istabā ir gan mēbeles, gan logiem aizkari un galdam galdauts, ir pat televizors. Vienīgi pēc naudas ik mēnesi jābrauc uz Rīgu.
— Gribam Zalvē deklarēt savu dzīvesvietu, lai pensiju saņemtu tepat, — stāsta Asja Auziņa. — Tikai nevaram to izdarīt, jo nav ne īres līguma, ne citu dokumentu, kuri apliecinātu, ka te dzīvojam.
Zalvē Auziņu pārim patīkot gluži labi. Te miers, klusums, jauka daba un tīrs gaiss. Pēc Rīgas trokšņa šķiet kā paradīzē.
— Rīgā dzīvojām kopmītnē Ieriķu ielā. Tur tāds troksnis, huligāni un dzērāji, bet Zalvē miers, — stāsta Asja Auziņa. — Vienīgā nelaime, ka dokumenti nav sakārtoti. Arnis solīja visu izdarīt, taču vēl nekā nav.
Īres maksu neprasa
Bez dokumentiem dzīvojot, nav jāmaksā arī par īri. Formāli mājas apsaimnieko aģentūra “Māju serviss”, bet, tā kā īres līguma nav, naudu neviens pagaidām neprasot. Arī par iedzīvotājiem neliekoties zinis.
— Kad biju Rīgā pēc pensijas, iegāju arī “Māju servisā” un prasīju, lai atved īres līgumus un saremontē skursteni, — stāsta Asja Auziņa. — Dūmeni kaut kāds vīrs bija atbraucis labot, bet īres līgumu nav joprojām.
Asja Auziņa bilst, ka Rīgā vēl palikušas mēbeles. Arī tās vajadzētu atgādāt uz Zalvi, tad dzīvot būšot vēl labāk.
— Varbūt Arnis palīdzēs, — Asja Auziņa cer.
Dzīvo, nevienam netraucējot
Vaicāti par sadzīvošanu ar vietējiem iedzīvotājiem, “Vērtūžu” jaunie īrnieki atbild, ka saprototies gana labi.
— Mēs dzīvojam, nevienam netraucējot, — domā viņi.
Tiesa, policija esot braukusi — viens no ienācējiem esot zadzis malku. Gadoties arī iedzeršanas, bet viņi neesot agresīvi un apkārtējiem netraucējot (par to apkārtējo māju iedzīvotājiem gan ir citas domas — aut.).
Rīgas dzīvokļos iekārto birojus
Katram “Vērtūžos” izmitinātajam rīdziniekam ir savs dzīvesstāsts, bet iznākums viens — īres maksas parādi un piespiedu pārvešana uz Zalvi bez tiesībām pašiem izvēlēties, vai viņi to grib.
Un šie ļaudis neiebilst. Viņiem šķiet pieņemami, ka uzrodas kaut kāds Arnis, kuram pat uzvārdu neviens nenoskaidro, un veikli viņus no Rīgas atved uz laukiem. Tiesas lēmumu vai citu pamatojumu pārvešanai neviens pat nav iedomājies paprasīt.
Kad daži izmitinātie nesen aizbraukuši uz Rīgu, bijušajās kopmītnes mājās sastapuši celtniekus. Ēkās ierīko birojus.
