Aizkraukles pilsētas kultūras nama vestibilā līdz 12. oktobrim apskatāma Ineses Kalnozolas uzņemto mazulīšu fotogrāfiju izstāde. Laime, gādība un prieks staro no bildēm, kurās Inese ielikusi savu mīlestību uz fotogrāfiju, kas ir jaunās sievietes aizraušanās, un bērniem, kas ir dzīves piepildījums.
Atklāt izstādi bija paredzēts maijā, kad atzīmēja Mātes un Ģimenes dienu, taču arī te Covid vīruss ieviesa savas korekcijas, un izstāde atklāta septembrī — Tēva dienas priekšvakarā.
Pirmie modeļi pašas bērni
Ar fotografēšanu Inese aizraujas jau vairāk nekā desmit gadu, taču šī ir viņas pirmā personālizstāde. Lielākā daļa izstādīto bilžu ir uzņemtas pēdējā gada laikā, un vecākais modelītis nesen sācis staigāt. Daži izliktie darbi tapuši arī agrāk.
Inese stāsta, ka viņas pirmie modeļi bija pašas bērni. Kad piedzima dēli Mariss un Markuss, mamma iemūžināja viņu ikdienas gaitas un to, kā puiši aug, veidojas un attīstās. “Kad piedzima meitenes, internetā biju redzējusi skaistas mazulīšu bildes un teicu vīram, ka arī mums vajadzētu meitiņas tā smuki sabildēt. Vīrs atbildē bija tiešs — tev taču ir fotoaparāts, sabildē pati!” atceras Inese. Meitiņu Paulas un Robertas fotografēšanai viņa piegājusi mākslinieciskāk. Fotosesijai izvēlējusies dažādus aksesuārus, pucējusi meitenes un rotājusi vidi, kurā uzņemt bildes. Kāda kaimiņiene noskatījusies, kā Inese tin mazulītes sedziņā, liek grozā, ņem ārā, maina pozas, un neizpratnē jautājusi, ko viņa tur dara? Atbildējusi, ka fotografē. Kaimiņienei acis vien izbrīnā iepletušās.
“Mācījos darot, mācījos no savām kļūdām. Sākumā meitenes fotografēju, kad viņas bija nomodā. Tikai vēlāk sapratu, ka mazulīši jābildē aizmiguši. Kad bērniņi aug lielāki, viņus grūtāk nolikt dažādās pozās, satīt sedziņās, viņi kļūst nemierīgāki, sākas punča problēmas, vairāk miegā knosās,” stāsta Inese.
Vēlāk draugi aicinājuši Inesi fotografēt savus mazulīšus, un ziņa par to aizgājusi no mutes mutē.
Labākā fotosesija pirmajā dzīves
nedēļās
Katra fotosesija ir īpašs notikums, un tas ir fotogrāfes radošais domu lidojums. Inese izdomā, kādā vidē un stilā tā tiks veidota, kādi aksesuāri vajadzīgi. “Tas, kā notiks šis process, lielā mērā atkarīgs, kāds ir bērniņš. Ja viņš ir nemierīgs, ļoti palīdz ietīšana. Ja mierīgs un pārģērbjot nekas netraucē, varam uzņemt tās plikās bildītes tētim uz punča, pleca vai plaukstās. Esmu novērojusi — jo jaunāks bērniņš, jo viņš ir mierīgāks un vieglāk fotografēt. Vispiemērotākais laiks jaundzimušo fotografēšanai ir no piektās dienas pēc dzimšanas līdz trijām nedēļām. Tad viņi lielākoties guļ, vēl ir ļoti lokani, lai ieliktu groziņā, ieskautu plaukstās. Mans jaunākais modelītis bija piecas vai sešas dienas vecais Jānītis. Piemērotākais laiks bildēšanai ir rīta cēliens, kad mazais vēl cieši guļ. Taču tas atkarīgs no bērna rakstura un arī tā, kā viņš jūtas. Šis process ir ļoti interesants,” stāsta Inese.
Katra bilde ir citādāka. Vienā mazulītis guļ ziedu groziņā, citā atgādina mazu zaķīti, vēl kādā iejuties rūķīša vai pelītes tēlā. Lietas, ko Inese izmanto fotosesijās, sūtītas internetveikalos, vāktas no draugiem, pirktas. Sākumā uz fotosesijām Inese ieradusies ar pilniem čemodāniem aksesuāru, taču laika gaitā gūtā prakse un pieredze jau ļauj laicīgi aprast, kas būs vajadzīgs un ko izmantos. Inese saka paldies visiem, kas viņai šajā procesā palīdz. Piemēram, vīratēvs mazuļu bildēšanai taisījis mazas koka gultiņas. “Vēl vajadzētu pierunāt mammu kaut ko noadīt mazulīšiem,” smejot piebilst fotogrāfe.
Fotogrāfe ar
vecmātes izglītību
Ineses pirmā iegūtā izglītība tiešā veidā saistīta ar jaundzimušajiem. Viņa ir vecmāte, un bēbīšu fotografēšana, mazulīšu apčubināšana ir kā atgriešanās pie tās. “Es gan neesmu strādājusi šajā profesijā, jo tajā laikā, kad es beidzu skolu, nebija pieprasījuma pēc vecmātēm. Vecākās kolēģes strādāja pa divām trijām maiņām, un jaunajām nebija iespēju. No mūsu kursa 30 vecmātēm tikai divas sāka strādāt savā profesijā. Fotosesijas laikā es varu mazulīšus apčubināt, samīļot, varbūt dot kādu noderīgu padomu jaunajām māmiņām, īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš ģimenē, jo arī man pašai ir daudz bērnu,” stāsta Inese.
Viņa atklāj, ka visu, ko darījusi līdz šim, apguvusi pašmācībā — lasot, skatoties, meklējot informāciju un padomus internetā. “Man jāsaka paldies Covid vīrusam, kas apturēja to trako ikdienas skrējienu, un man radās iespēja attālināti kursos apgūt jaundzimušo mākslas fotografēšanu, uzzināju daudz jauna par mazulīšu pozām, ietīšanas veidiem, citiem knifiņiem. Var teikt, ka šī izstāde ir mans kursu beigšanas diplomdarbs. Uz daudziem iepriekš uzņemtiem attēliem tagad raugos no cita skatu punkta, zinu, ka tagad daudz ko darīšu citādāk,” piebilst fotogrāfe. ◆
