Pirmdien, 12. augustā, četrdesmito dzimšanas dienu svinēs klintainiete Gunita Kraukle. Jubilāre ir izteikts mājas un ģimenes cilvēks, lauku klusums un miers ir viņas stihija. “Augustā jūtos lieliski, nemaz nedomāju par to, ka vasara drīz beigsies. Galvenais, lai ir labs laiks, tad būs arī labs noskaņojums.”
Gandarī, ka darbu novērtē
Gunita Kraukle dzimusi Pļaviņās, bet Klintaines pagasta “Skalbēs” kopā ar vīru Mairi dzīvo kopš 1991. gada, divus gadus vēlāk ģimenei pievienojās dēls Gvido. Sākumā jaunā ģimene dzīvoja kopā ar Maira vecākiem, turēja lopus, bija sava saimniecība. Taču ugunsgrēks nopostīja saimniecības ēkas viņu īpašumā, lai tās atjaunotu, būtu jāiegulda daudz naudas, bet ģimene nav atmetusi cerību, ka tas kādreiz izdosies.
Jau kādu laiku “Skalbēs” viņi dzīvo trijatā, jo vīra vecāki pārcēlušies citur. Pirms diviem gadiem ģimene saņēma Pļaviņu novada pašvaldības atzinību par vienu no sakoptākajām sētām novadā. “Lauku sētas kopšana prasa ļoti daudz laika — kamēr vienu dārza stūri kop, otrs jau aizaug, un viss atkal sākas no gala. Saņemot atzinību no pašvaldības, bijām gandarīti, ka mūsu darbu divdesmit gadu garumā novērtē,” teic Gunitas kundze.
Vislabāk jūtas mājās
Jubilāres ikdiena paiet lauku sētā, kur darbs dzen darbu. “Esmu izteikts ģimenes un mājas cilvēks. Dēlam kopš dzimšanas ir veselības problēmas, tāpēc savu dzīvi esmu pakārtojusi lielākoties viņa vajadzī-
bām. Gvido nu jau ir divdesmit gadu, bet vislabprātāk viņš dzīvo mājās, palīdz mums saimniecībā, aiziet pie vecvecākiem. Laukos jauniešiem ar īpašām vajadzībām nav iespēju sameklēt darbu, to nevar atrast pat cilvēki ar darba pieredzi,” stāsta jubilāre.
Augusts ir arī laiks, kad jāgādā krājumi ziemai. Kraukļu ģimenes vīrieši visvairāk iecienījuši tradicionālos marinētos gurķīšus un tomātus želejā. Gvido ļoti garšo mammas ceptās pankūkas ar pašu vārītu ievārījumu.
“Pilsētā nekad neesmu dzīvojusi, nezinu, kā tur būtu. Esmu pieradusi pie lauku klusuma, pie ierastā dzīves ritma, un man tas patīk. Reizēm gan kaut kur kopā aizbraucam, apmeklējam kultūras pasākumus, tomēr vislabāk jūtos mājās. Grūtākos brīžus palīdzējis pārvarēt vīrs, ar viņu vienmēr visu izrunāju,” stāsta klintainiete.
Kā paskrējis laiks!
Ģimene parasti svētkus svin šaurā lokā, arī Gunitas kundzes jubilejā ciemos atbrauks tikai māte un māsa. “Atceros, kā divdesmit gados domāju, ka cilvēks kļūst vecs trīsdesmit gadu vecumā. Kad man apritēja trīsdesmit, domāju: viss, pēc desmit gadiem dzīve jau beigsies. Tagad man būs četrdesmit — nudien nezinu, kā laiks paskrējis!” teic Gunitas kundze.
Sarunā iesaistās arī vīrs Mairis, kuram lūdzu raksturot jubilāri: “Ja Gunitai nebūtu labu īpašību, tad viņa nemaz nebūtu mana sieva! Svarīgākais, lai cilvēkā labā ir vairāk, lai sliktā nav. Labais netraucē dzīvot, pie tā pierod.”
Jubilāre stāsta, ka dzimšanas dienas laiks ir viņas mīļākais laiks — dārzā nobriest raža, burkas pildās, un zied vienas no viņas mīļākajām puķēm — gladiolas. “Agrāk adīju, tamborēju, tagad tam neatliek laika, vasarā ārā esmu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Manas ikdienas neatņemama sastāvdaļa ir “Staburags”, ko paspēju izlasīt arī vasarā,” atklāj jubilāre.
