Jaunjelgavas pilsētā ir viena aptieka. Novadniekiem tā ir ne tikai medikamentu iegādes vieta, bet arī dvēseles dziednīca. Kādēļ tā? Jau vairākus mēnešus cilvēkus apkalpo farmaceite Daiga Vaišļa. Viņa iemantojusi jaunjelgaviešu simpātijas ar savu atvērto sirdi, profesionālo skatījumu un vēlmi iedziļināties katra problēmā.
— Cik sen jau baltais uzsvārcis ir ikdienas darba forma?
— Kad izmācījos, man diplomā tika ierakstīts — provizors. Tagad pareizs amata nosaukums ir farmaceits, tomēr man sirdij tuvāks ir apzīmējums aptiekārs. Medicīnā strādāju nepilnus 30 gadus — kopš 1989. gada. Bērnības dienu sapnis bija veterinārija, neilgi šajā jomā arī darbojos, tomēr pārsvarā esmu strādājusi un rūpējusies par cilvēku veselību.
— Jaunjelgavā strādājat nesen. Kā tur nonācāt?
— Mazās pilsētās aptieka ir vieta, kur cilvēks nāk izrunāties. Būtībā reizēm es esmu psiholoģe. Cilvēks atnāk, izstāsta savas bēdas un jūtas labāk. Reizēm pat aiziet, neiegādājies zāles. Jaunjelgavā cilvēki ir ļoti sirsnīgi, man ir svarīgi nezaudēt viņu uzticību. Farmācijas nozare ir kļuvusi par netīru biznesu. Ne par velti sirdsapziņa mūsos ir Dieva balss, tomēr ne vienmēr ir viegli balansēt starp biznesu un sirdsapziņu. Pirms kāda laika piedalījos farmaceitu biedrības kongresā. Apspriedām to, ka aptiekām savā starpā būtu jākonkurē ar farmaceitisko aprūpi, ar darbinieka zināšanām, nevis jāplēšas ar atlaidēm, cenām un citām biznesa lietām. Vajadzētu vairāk praktizēt sadarbību pacients — ārsts — farmaceits, tas dotu lielāku ieguldījumu. Diemžēl aptieka ir kļuvusi par veikalu. Strādājot Jaunjelgavā, varu būt es pati. Priecājos, ka esmu te nonākusi. Tas bija likteņa pirksts, jo pēc būtības esmu klīniskā farmaceite, man ļoti patika strādāt Aizkraukles slimnīcā. Toreiz mani uzaicināja dakteris Vizulis, izveidojām slēgta tipa aptieku, kura sadarbojas ar ārstiem. Meklējām labāko variantu pacientam, ņēmām vērā visus faktorus, arī cenas. Diemžēl pēc slimnīcas reorganizācijas šāda aptieka nebija nepieciešama. Vēlāk nonācu līdzīgā aptiekā Ogres slimnīcā — vīlos. Biju radījusi ilūziju par darbu slimnīcā, kas nepiepildījās. Esmu strādājusi arī vairākās citās Aizkraukles aptiekās, pieredze ir gūta, un nu jūtu, ka esmu īstajā vietā.
Meita Vendija mācās Latvijas Lauksaimniecības universitātē otrajā kursā par zirgkopības zootehniķi. Viņas vaļasprieks ir jāšanas sports, sapnis par darbu ar zirgiem tiek attīstīts un pilnveidots. Neliegšos, vēlējos, lai viņa kļūst par vetārsti, taču atbalstu viņas izvēlēto ceļu. Rūpes par citiem un dzīvnieku mīlestību pārmantojusi arī Vendija.
— Kā vērtējat latviešu veselību?
— Ne velti ir teiciens, ka līdz 40 gadu vecumam mēs veselību bojājam un tad sākam ārstēties. Lielu ļaunumu savai veselībai nodarām ar sliktām domām, nesakārtotām attiecībām. Pirmkārt, jābūt harmonijā pašam ar sevi, ja tās nav, tad agri vai vēlu tā atainojas kā fiziska saslimšana vai labākajā gadījumā diskomforts. Cilvēki neapzinās, cik liela daļa kaišu sākas tieši šādā veidā. Tādēļ ārsta — pacienta tandēms ir tik ļoti svarīgs — komunikācija un izpratne ļauj atrast pareizo veselības traucējumu iemeslu. Man ir izveidojusies lieliska sadarbība ar Jaunjelgavas ģimenes ārstiem. Dakteres zvana un konsultējas, interesējas par kompensējamajiem medikamentiem. Kopā mēs pildām savu primāro uzdevumu — strādājam pacienta interesēs. Meklējam risinājumus, lai ikviens saņemtu labāko ārstniecību un par to nepārmaksātu.
Atbalstu e-veselības ieviešanu. Lai gan tā šobrīd šķiet sarežģīta un dažiem pat apgrūtinoša sistēma, tas ir sākums pareizajā virzienā. Izejot cauri grūtībām, pierādīsies, ka projekts ir labs. E-veselības sistēmā ārsti var redzēt pacientam izrakstītās zālēs un veiktos izmeklējumus. Apmeklējot vairākus ārstus, katrs var izrakstīt savus medikamentus, tikai ģimenes ārsts ir informēts par visiem pacienta izmeklējumiem. E-veselība ļauj ārstam sabalansēt un pārraudzīt pacientam izrakstītos medikamentus, tas pasargā no zāļu dublēšanās un izskauž savstarpēji ne-
saderīgu zāļu izrakstīšanu.
— Kādi ir jūsu labas veselības pamatnoteikumi?
— Ģimene. Mana pasaule balstās uz trim vaļiem — ģimene, veselība un darbs. Ja viens no šiem komponentiem sašūpojas, tas ietekmē manu pasauli un veselību. Cilvēks pēc dabas ir sabiedrisks, mēs nedrīkstam būt vieni. Manuprāt, tieši tādēļ ir tik daudz dažādu biedrību un pulciņu, kur pulcējas konkrētas interešu grupas. Cilvēks nedrīkst palikt viens pats ar savām bēdām. Ir jāiet un jāstāsta. Kāda sieviete man reiz stāstīja, ka viņa savu problēmu cenšas izstāstīt astoņas reizes, kaut vai svešiem cilvēkiem. Kas notiek? Vai nu problēma zūd, vai tiek rasts risinājums. Ir jārunā. Neviens nespēj ielīst otrā cilvēkā un uzzināt, kas patiesībā notiek. Katram vajag kādu, ar ko aprunāties, vai tas būtu ģimenes loceklis, draugs, interešu biedrs vai aptiekārs. Reizēm tieši ar svešu cilvēku dalīties ir vieglāk, tam ir arī priekšrocība, viņš būs objektīvs, jo nav ieinteresēta persona. Katram ir sava recepte, kā pareizi dzīvot.
— Ko darāt brīvajā laikā?
— Eju pie bitēm! Bišu drava ir mana tēva sirdslieta, tieši viņš mani uz to ir pamudinājis. Agrāk bites mani nesaistīja, viss mainījās pēc tēva teiktā: ‘‘Meit, ja manis nebūs, neiznīcini manas bites!” Tas bija pirms četriem gadiem. Kopš tā laika uzņēmos to kā savu pienākumu, vēl neapzinoties, kas tas patiesībā ir. Pieteicos tālmācības biškopības grupā Vecbebros. Beigās sapratu, ka darbošanās ar bitēm man patīk. Pie stropa nevar iet dusmīgs vai satraukts, bites to jūt un var iedzelt. Izstarojot mieru un mīlestību, bites būs rāmas un dos daudz medus.
Esmu ļoti mīlēts bērns, esmu pateicīga Dievam, ka vecāki joprojām ir man līdzās. Viņi ir vienkārši darba cilvēki, bet ar ļoti plašām sirdīm. Tēvs būtu bijis lielisks inženieris, viņam ir dimensiju redze — uzmet aci kādam priekšmetam un tad pēc atmiņas to izvirpo. Augot pēckara laikā, izglītību iegūt nebija iespējams, taču svarīgāko vecāki apguva dzīves skolā un zināšanas nodeva man.
Adīšana ir mana meditatīvā atpūta. Jo lielāks stress, jo vairāk knibinos. Krāsoju mandalas. Baroju un dziedēju savu emocionālo labsajūtu, kad tas nepieciešams. No rītiem ceļos pirmā un gatavoju ģimenei brokastis, dzerot kafiju, lasu grāmatas. Lasāmviela ir atkarīga no tā brīža sajūtām. Tā var būt gan daiļliteratūra, piemēram, kāds Paulu Koelju darbs.
— Vai jaunjelgaviešu atzinība sniedz gandarījumu?
— Nenoliedzami ir patīkami, ka vietējie iedzīvotāji mani novērtē, tomēr uzskatu, ka laba darba rādītājs būs manāms pēc gadiem diviem vai vairāk. Ja cilvēku labās domas par manu darbu nebūs mainījušās, tad viedokli uzskatīšu par pamatotu. Ikvienam gribas atgādināt un novēlēt — sargiet sevi un savus mīļos! ◆
