Esmu tik saviļņota, ka nespēju klusēt. Vēlos dalīties priekā un vienlaicīgi pateikties cilvēkiem, kas to radījuši.
Esmu tik saviļņota, ka nespēju klusēt. Vēlos dalīties priekā un vienlaicīgi pateikties cilvēkiem, kas to radījuši.
Tikko atgriezāmies no brauciena uz savu dzimto pusi Neretā. Pēc tuvinieku aiziešanas tur aizbraucu arvien retāk, galvenokārt — lai apkoptu kapus. Arī šodien, šai veļu laikā, kopā ar vīru devāmies apciemot savus tuvākos — savu vecmammu, kura ir dzimusi 7. novembrī, un vectēvu, kurš ir Lāčplēša piemiņas zīmes īpašnieks un savā laikā cīnījies pret Bermontu, bet abi jau guļ Neretas Ķesteru kapos. Viņi man bija vecāku vietā.
Šoreiz kapos piedzīvojām patīkamu pārsteigumu. Mums pašiem ir radinieki, kas dzīvo Neretā un sakopj kapus ikdienā, bet te es domāju par visu kapsētu. Ķesteru kapi bija tā sakopti, kā neesmu redzējusi nevienā citā kapsētā. Lai piedod citu kapsētu apsaimniekotāji, ja es to vienkārši nezinu, bet šeit nebija nevienas kapu kopiņas, no kuras nebūtu nogrābtas lapas, nevienas taciņas, kurai nebūtu pieskāries kādu rūpīgu un gādīgu cilvēku grābeklis. Pat visnomaļākās vietiņas kapsētā bija sakoptas, un visi atkritumi iznesti vienuviet ārpus kapsētas. Es izjutu man nezināmu cilvēku rūpes un nepārprotamu cieņu pret visiem aizgājējiem, kas guļ šajos kapos. Arī pati vienmēr cenšos sakopt tuvējo apkārtni ap savām kapu kopiņām, bet tas, kas bija paveikts šeit, izraisīja aizkustinājuma asaras.
Vēlos pateikties tiem labajiem cilvēkiem, kas to ir paveikuši. Iespējams, viņiem tā ir ikdienas rūpe, bet gribu, lai viņi zina, cik ļoti mēs, kas paši darba steigas, attāluma, gadu nastas un veselības problēmu nomocīti ne vienmēr varam aizbraukt līdz kapiņiem, esam pateicīgi Neretas ļaudīm.
P. S. “Staburags” noskaidroja, ka čaklie kapu kopēji ir: Neretas pagasta kapu pārzine Aiga Mistre un Sandra Mugina, Jurate Abazore un Ilvija Galvanauska.
