Dažkārt rodas iespaids, ka daudzi biroji un iestādes radītas tikai tāpēc, lai padzenātu parastos ļautiņus, bet par tur strādājošajiem radītu iespaidu, ka viņi veic ļoti nozīmīgu darbu.
Dažkārt rodas iespaids, ka daudzi biroji un iestādes radītas tikai tāpēc, lai padzenātu parastos ļautiņus, bet par tur strādājošajiem radītu iespaidu, ka viņi veic ļoti nozīmīgu darbu.
Kāda lasītāja pastāstīja par savu “moku ceļu”, lai pārdotu meitas, kura pirms vairākiem gadiem aizgāja aizsaulē, sertifikātus.
Stāstītāja nesen sava mirušā bērna sertifikātu grāmatiņu bija atradusi atvilktnē un nopriecājusies, ka tiks pie kāda lata. Ģimenē ir arī dēls un vīrs, kuriem nekādu iebildumu pret mātes nodomu nebija.
Un tad tikai sācies! Kādas tik instances sievietei nācies apmeklēt! Divas reizes vajadzējis iet pie notāra. Pirmo reizi samaksājusi 13 latu par pieteikuma iesniegšanu, lai varētu rīkoties ar sertifikātiem. Kad saņēmusi apstiprinājumu, pēc kura braukusi divreiz (bijusi milzīga rinda), nācies samaksāt 25 latus. Stāstītājas ģimenei līdz šim nekad nav bijis saskarsmes ar tiesībsargājošajām iestādēm. Tagad visai ģimenei vajadzējis stāties tiesas priekšā. Par šo “izrādi” stāstītājai nāk gan smiekli, gan birst asaras. Pratināti kā noziedznieki — bijis jāstāsta par meitas miršanu, pēc tam dēlam un vīram tiesas zālē jāatsakās no sertifikātiem. Nebija jau to daudz — tikai nedaudz vairāk kā divdesmit.
Kad stāstītāja dažādās instancēs bija samaksājusi vairāk nekā 100 latu, viņa beidzot saņēma visas atļaujas, lai varētu pārdot mirušās meitas sertifikātus.
— Ja būtu zinājusi, ka tas izrādīsies tik sarežģīti, būtu izmetusi to sertifikātu grāmatiņu. Rauj jupis to naudu! — nosaka māte.
