Oktobra beigās būs jau divi gadi, kopš Dailes teātra kamerzālē pirmizrādi piedzīvoja Māras Zālītes luga “Zemes nodoklis”.
Oktobra beigās būs jau divi gadi, kopš Dailes teātra kamerzālē pirmizrādi piedzīvoja Māras Zālītes luga “Zemes nodoklis”. Vēl arvien biļetes uz to dabūt ir gandrīz vai neiespējami. Arī tie skatītāji, kuriem bijusi iespēja lugu noskatīties Rūjienas pašdarbnieku iestudējumā, par to saka tikai cildinošus vārdus.
Interesants ir lugas ceļš līdz skatītājiem. Par to izrādes programmiņā stāsta režisors Juris Strenga: ” Kādu dienu šīgada (2003.) pavasarī līdz ar dabas atmodu manī pamodās nenosakāmas ilgas pēc kādas mazas, mīļas, labas latviešu ludziņas. Tā taču nevarētu būt, ka tādas nav. Līvijas Akurāteres rosināts, es ierados Vecrīgā, Pils ielā 4, pie Daiņa Grīnvalda, kurš tur gana dramaturgu mapītes. Pēc neilgas meklēšanas viņš man pa kluso, jo vēl nebija beidzies latviešu oriģināldramaturģijas lugu konkurss, izvīla no datora kādas Lauras Kalnciemas ludziņu divām personām. Turpat uz vietas to izlasīju un, cieši iežmiedzis Lauru Kalnciemu padusē, metos uz teātri… Pāris mēnešu, kamēr vēl nebija beidzies konkurss, es ar dedukcijas metodi velti mēģināju atšifrēt, kas slēpjas aiz Raunas ielas 28—1 durvīm, kur it kā dzīvoja Laura. Bet Laura nekad mūžā tādu meistarstiķi nevarētu sacerēt. Kas tad?
Tikai pēc tam, kad sen jau bija beidzies konkurss, man piezvanīja Māra Zālīte un teica: “Juri, tu interesējoties par “Zemes nodokli”? Laura — tā esmu es!”.”
Lugā darbojas divas personas, tās sižets bezgala vienkāršs: divi vientuļi veci cilvēki komunicē ar televīzijas seriālu palīdzību — Viņai sabojājies televizors, bet Viņam ir iespēja seriālus redzēt un atstāstīt. Mierīgi sācies sižets par pensionāru pelēcīgo ikdienu lugas gaitā pārvēršas teju vai par brāzmojošu upi, kuru sauc par mūsu dzīvi. “Ļoti smieklīgi. Ja nebūtu tik skumji,” par izrādi saka režisors Juris Strenga.
Lomās izcilie aktieri Ilze Vazdika un Jānis Paukštello.
Kā lugu vērtē skatītāji?
Inga, Kokneses vidusskolas 12. klases skolniece
— Šo izrādi esmu redzējusi divas reizes divu teātru iestudējumos. Pirmo reizi amatierteātru salidojumā Jelgavā, kur to izrādīja rūjienieši. Tāpēc arī vēlējos to redzēt otrreiz. Man labāk patika pašdarbnieku iestudējums. Man tas šķita dabiskāks, piemēram, tērpu izvēlē. Dailes teātrī tie šķita izrādei īpaši darināti, bet rūjieniešiem — kā no dzīves ņemti. Skatoties uz galvenās lomas tēlotāju, tā vien gribējās izsaukties: “Tā taču mana vecmāmiņa!”. Rūjieniešu izrādē finālā parādās jaunieši, arī Dailes teātra izrādes programmiņā piemetināts, ka “darbojas” jauniešu balsis, bet to nebija. Acīmredzot ņemts vērā kādas kritiķes ieteikums, kura recenzijā “Dienā” rakstīja, ka “fināls ar kapa tumsā skanošajām jauno mīlētāju balsīm šķiet lieks un piekarināts”. Kopumā vērtējot, izrāde ir ļoti, ļoti interesanta un dziļa, tā neaizmirstas, izejot pa teātra durvīm, tēlaini runājot, tā ir izrāde ar pēcgaršu. Protams, ļoti liels dramaturģes Māras Zālītes un aktieru nopelns.
Maruta, skolotāja
— Lai gan pēdējā laikā Dailes teātrī redzētās izrādes mani nav sajūsminājušas, to nevar teikt par “Zemes nodokli”. Ļoti laba skaudra izrāde. To pierāda arī tas, ka uz izrādi nevar dabūt biļetes. Mani sajūsmināja aktieru tēlojums. Kolosāli!
Inguna Strazdiņa, Kokneses kultūras nama amatierteātra režisore
— Esmu redzējusi tikai rūjieniešu iestudējumu. Tiešām ļoti laba izrāde. Liels nopelns arī lomu atveidotājiem, jo nemaz tik bieži negadās lugu nospēlēt vienā elpas vilcienā. Tiesa, no ļoti laba dramaturģiska materiāla, kāds neapšaubāmi ir šis, grūti kaut ko sliktu iestudēt. Interesanti būtu redzēt iestudējumu Krievu drāmas teātrī. Tur šai izrādei ir cits nosaukums — “Visi cilvēki ir kaķi”. Dzirdēju, ka šo lugu grasās iestudēt arī jēkabpilieši.
Māra, studente
— Lugā skarta sociāli aktuāla tēma. Brīžiem nevarēja saprast — smieties vai raudāt. Patika skatuves iekārtojums. Par šo izrādi nebūtu žēl maksāt arī desmit latu.
Olga, bibliotekāre
— Man izrāde ļoti patika. Sajūsmināja aktieru Ilzes Vazdikas un Jāņa Paukštello tēlojums.
****
Kritiķes viedoklis
Savā ziņā “Zemes nodoklis” ir Dailes teātra cienījama atbilde Nacionālā teātra žurkai Kornēlijai (tikai bez žurkas šova koncertnumuriem), vienlaikus vienīgā Dailes teātra reakcija uz sociālo realitāti, jo diez vai sirreālā Adamsu ģimenīte “Labajā tīrības sajūtā” varētu uz to pretendēt.
Henrieta Verhoustinska (“Diena”, 2003. g.
