Ārkārtas situācijas ieviešana ne vienam vien likusi pamainīt ierasto dzīves ritmu. Attālināta strādāšana kādam pieaudzējusi spārnus, bet kādu novedusi līdz izmisumam. Taču uz visu var paskatīties caur smaida prizmu.
Tā kā Armandam un Ievai bija iespēja strādāt izolēti, viņi nolēma no kādas paziņas Saulkrastos noīrēt mājiņu uz četriem mēnešiem, reizē izbaudot, ko nozīmē būt saimniekiem pašiem savā rezidencē. Tā kā uz Saulkrastiem viņi pārcēlās jau aprīļa vidū, tad galvenā problēma bija siltums. Tagad par to vajadzēja domāt un gādāt pašiem. Sākumā viņi kurināšanai veikalā pirka briketes. Taču maisiņa saturs ātri izkūpēja gaisā, un siltums kamīnā ilgi neuzkavējās. Tikpat ātri izkūpēja arī nauda, tāpēc izdomāja, ka izdevīgāk nopirkt malku. Samaksāja 150 eiro, un jau otrajā dienā krava bija klāt. Slapjā alkšņa malka lāgā negribēja degt, dūmoja, ar to smaku pievilkās visas drēbes. Bija tikai divi varianti: satīties segās, dzert karstu tēju un strādāt vai mēģināt no slapjajām pagalēm izspiest siltumu. Šad tad roku sildīšanai viņi izmantoja arī trešo variantu: bioloģisko sildītāju — kaķi. Saka, pieradumam liels spēks, ar laiku viņi pierada, ka abi smaržo pēc kūpinātas gaļas. Izdomāja arī, ka malku divām dienām var sakraut aizdurvē, kur tā kaut mazliet pažuva.
Kad valdība nolēma paplašināt pulcēšanās brīvību, pie viņiem ciemos pieteicās atbraukt Ievas draudzene ar vīru un dēliņu. Tā nu bija dieniņa, ko Ieva un viņas draudzene Lita ilgi atcerēsies. Par godu viesiem beidzot Armands un Ieva izmazgāja matus, jo bija atklājuši, ka šo nodarbi, izolācijā dzīvojot, var krasi samazināt. Rīta pusē zvanīja draudzenes vīrs un ziņoja, ka droši vien kavēsies, jo mašīnai laikam vīruss — šķauda un ik pa laikam stājas. Pēc divām stundām ceļa galā Ieva ieraudzīja nākam Litas vīru. Mašīna krustojumā esot apstājusies un tagad varot pabraukt tikai atpakaļgaitā. Armands kā pieredzējis autovadītājs gāja glābt situāciju, jo pārzināja visas vietējās ieliņas. Atmānījuši mašīnu komplektā ar Litu un dēlēnu līdz vārtiem, sazvanīja autoservisu, lai aizvilktu braucamo labot. Taču nevienam nebija virves. Gāja pie kaimiņiem, un pēc stundas meklējumi vainagojās panākumiem. Kamēr vīri ķimerējās ārā, Lita iegāja vannasistabā noskalot rokas. Ieva, kas darbojās virtuvē, pēkšņi izdzirdēja tādu kā dīvainu skaņu un, iegājusi istabā, apstulba — visa istaba bija ietinusies baltā tvaika mākonī, kas vēlās no atsevišķas telpas, kurā bija ierīkots ūdens boilers. Uzsaukusi ciemiņiem — skrieniet ārā! — un paķērusi kaķi, Ieva izskrēja pagalmā, bet vīri jau bija izbraukuši. Viņus sazvanījusi, lika griezties atpakaļ un braukt glābt situāciju. Armands atslēdza elektrību un konstatēja, ka ūdens boileram atsprāgusi karstā ūdens caurule. Kronis visam, par ko vēlāk brīnījās arī meistars, ka tualetē tecēja vārošs ūdens un pats pods bija pamatīgi uzkarsis, labi, ka “brillei” nebija ne vainas.
— Laikam sākšu ticēt čika laikam, — tagad saka Ieva. Draudzene bija izpētījusi, ka visas nelaimes notikušas tieši šajā laikā.
