Šonedēļ visā valstī notiek Valsts probācijas dienesta rīkotie pasākumi, kuros stāsta par izlīgumu — cietušā un vainīgā brīvprātīgu sarunu un vienošanos apmācīta starpnieka klātbūtnē pirmstiesas kriminālprocesa laikā.
Valsts probācijas dienesta Aizkraukles filiāles vadītāja Aija Tukiša informē, ka saistībā ar izlīgumu šodien tiekas Probācijas dienesta Aizkraukles filiāles konsultatīvās padomes pārstāvji, lai pārrunātu jautājumus par izlīgumu, nosacīti notiesāto uzraudzību un piespiedu darbu. Padomē ir tiesas, policijas, prokuratūras, Aizkraukles un Jaunjelgavas novada sociālo dienestu darbinieki.
Izlīguma aktualitātes šonedēļ ir pārrunātas arī Aizkraukles prokuratūrā, bet vakar — Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolā. 7. — 9. klases audzēkņi noskatījās filmu “Izlīgums starp cietušo un likumpārkāpēju”, kas tapusi sadarbībā ar analogu Norvēģijas dienestu.
“Tiesas piespriesto naudassodu samaksā vecāki, viņu nepilngadīgie bērni neizjūt soda sekas, bet skatīties acīs cietušajam un runāt ar viņu ir daudz grūtāk nekā lasīt tiesas spriedumu. Izlīgums ir daudz efektīvāks un audzinošāks nekā nokļūšana Cēsu audzināšanas iestādē,” skolēniem atklāja Valsts probācijas dienesta vecākā referente — izlīguma starpniece Aiva Āboliņa.
Jaunieši atzīst, ka viņu vidū gadās konflikti un parasti tos risina, citus fiziski ietekmējot, lai neuzskatītu par “mīksto”, tomēr ir arī cits ceļš — pārrunāt un izlīgt.
Tiesības izlīgt ir gan cietušajam, gan vainīgajam, un saruna parasti beidzas ar abu pušu vienošanos, tomēr dažkārt cietušais vēlas, lai sodu piespriestu tiesa, un izlīguma sarunu atsaka — Aizkrauklē bijuši arī tādi gadījumi.
“Reiz kāds jaunietis sabojāja kafejnīcas inventāru. Zaudējumus viņš atlīdzināja, bet kafejnīcas pārstāve vēlējās, lai viņš uz lapas tūkstoš reižu uzraksta: “Piedodiet! Dzīvosim draudzīgi!”. Jaunietis šo lūgumu izpildīja, un apmierinātas bija abas puses,” stāsta Aiva Āboliņa. “Citā reizē jaunieši grupā nozaga metāla katlu, un viņus aizturēja policija. Nozagto atdeva īpašniekam, bet jauniešus gaidīja tiesa. Uz to nebija jāiet tikai tam jaunietim, kurš izlīga ar cietušo.”
Dažkārt vainīgais domā, ka cietušais ar viņu nerunās un nekad nepiedos, tomēr maldās. “Nezināšanas vai neuzmanības dēļ vīrietis svešā mežā bija nocirtis kokus, un cietušais lūdza atlīdzināt zaudējumus. Izlīguma sarunās izdevās vienoties par materiālo kompensāciju, kuru vainīgais varēja samaksāt, un beigās abi viens otram paspieda roku, lai gan pirms tam abi pat nesazinājās,” stāsta Aiva Āboliņa.