Pārdomājot gada laikā padarīto, prātoju, ko nozīmīgu un paliekošu šogad esmu paveikusi.
Pārdomājot gada laikā padarīto, prātoju, ko nozīmīgu un paliekošu šogad esmu paveikusi. Pirmo reizi ceļoju ar kuģi, pēc 13 gadiem, kopš absolvēta skola, sapulcēju kopā savus klasesbiedrus, iestājos augstskolā. Taču paliekošākais darbs, ar kuru varēšu lepoties vēl pēc daudziem gadiem, ir priežu mežs, kuru šogad stādīju Vietalvā.
Kādam tas varbūt liekas sīkums, taču man tas izvērtās par neparastu piedzīvojumu, jo darīju to pirmo reizi mūžā. Kad Arvīds Pīpkalējs, kura lolojums ir sporta bāze “Mailes” Vietalvā, mani uzaicināja uz meža stādīšanas talku, domāju: aizbraukšu, nofotografēšu talciniekus, savākšu informāciju un braukšu mājās. Taču viss izrādījās pavisam citādi.
Man iedeva gumijas cimdu pāri, spaini ar priežu stādiem un ierādīja vagu, kur kociņi stādāmi. Bet man mugurā jauna, spilgti dzeltena vestīte un gaišas bikses. Domāju — nu ir beigas. Taču, redzot, cik čakli darbu sāk gan bērni, gan arī gados vecāki cilvēki, kļuva kauns par sevi.
Meža stādītājus sadalīja pāros — viens raka bedrīti, otrs tajā ielika priedes stādiņu. Tiku pārī ar vietalvieti Tāli Balodi. Kāds talcinieks man klusi pačukstēja, ka viņš ir labklājības ministres Dagnijas Staķes pusbrālis, un es sapratu — jājūtas pagodinātai, ka strādāju kopā ar šo vīru.
Vēlāk tiešām jutos pagodināta, ka strādāju kopā ar viņu. Taču ne jau Tāļa radniecības, bet čakluma un uzmanības dēļ. Šis vīrs ir invalīds, un redzot, cik rūpīgi viņš raka bedrītes kociņiem un cik labi viņam viss izdevās, man, jaunai, spēcīgai sievietei, bija neērti atpalikt, kurnēt vai lūgt atelpas brīdi. Viņš vienmēr savu darbu centās izdarīt tā, lai arī man būtu ērtāk strādāt, pats piedāvāja atpūsties, kad juta — kļūst pavisam grūti. Droši vien arī viņam bija grūti, kāpjot pa izdzītajām vagām stāvajā kalnā un tad atkal lejā, tomēr to ne mirkli nevarēja ne manīt, ne just. Interesanti bija klausīties arī Tāļa stāstītajā, jo viņam kā bijušajam mežsargam daba ir tuva.
Tagad, braucot uz Vietalvu, vienmēr atceros šo notikumu un savu pārinieku. Ceru, ka vismaz daļa iestādīto kociņu būs iesakņojušies un pēc daudziem gadiem ar lepnumu varēšu teikt, ka te aug arī mans stādītais mežs.
