“Hakijs ir mana žurka,” teic koknesietis Jānis. “Gandrīz trīs gadus vecs. Ja iepazīst Hakiju, tad var teikt, ka iepazīst arī mani. Mēs esam ļoti līdzīgi — abi kārojam aizliegto — es alu, Hakijs — sieru un alu.”
“Dzīvnieciņi man patikuši kopš bērnības, tā kā augu privātmājā piepilsētā, mums vienmēr bija suns un vairāki kaķi. Kopš sāku mācīties tehnikumā, mājās esmu tikai sestdienās un svētdienās. Tad vien iznāk satikt manus “čomus” — kaķus Žuku, Žaku, Žoržu un suni Kefīru. Tā kā mana dzīvnieku mīlestība nav mazinājusies, ļoti vēlos arī ikdienā sev blakus kādu četrkājaino ar asti. “Kojās” dzīvniekus turēt neļauj, tāpēc suni vai kaķi vest nevaru. Pēc ilgām pārdomām izlēmu, ka žurka būs citiem nemanāma, bet man patīkama kompānija. Un cik nostāstu ir dzirdēts par žurku gudrību!
Hakiju izraudzījos pēc acīm. Viņam tās ir tik gudras un apaļas, un, kad veikalā viņš caur būra stiklu manī paskatījās, sapratu, ka tā ir mana žurka.
Nu jau gandrīz trīs gadus mums viss ir kopīgs — ēdiens, gulta, skola. Jā, ņemu līdzi arī uz lekcijām. Hakijs, iespējams, būs pirmā akadēmiski izglītotā žurka. Lai gan lekcijās viņš parasti guļ manā somā vai kabatā, vai arī uz muguras, esmu pārliecināts, ka Hakijs klausās un saprot gandrīz visu. Ja godīgi — ar ēdieniem un dzērieniem mēs bieži grēkojam, jo man garšo alus. Es dzeru no pudeles, Hakijam ieleju korķītī, tā mēs abi iedzeram — mana žurka un es. Tagad dzīvnieku aizstāvji sarosīsies — kā viņš moka nabaga zvēriņu! Bet Hakijs grib, viņam ļoti garšo alus. Ieraugot pudeli, viņš tekalē tai apkārt, palecas un visādi citādi izrāda savu sajūsmu par apiņu reibinošo dziru. Mēs jau nedzeram bieži, reizi, varbūt divas mēnesī. Un vai citi saimnieki nemaz negrēko, piemēram, nevedot pastaigā suni, viņu pārbarojot vai turot badā utt.?
Un vēl viens grēks — siers. Lasīju, ka žurkām nedrīkst dot sieru, bet manam žurku “puikam” tā ir pirmā delikatese pēc alus. Dzīve ir viena un īsa, īpaši žurkām. Vai tad es varu aizliegt? Istabas biedri par manu žurku, protams, zina, Hakijs viņiem ir savs čoms. Man šķiet, ka kopmītnes audzinātāja arī kaut ko nojauš, bet sacīt gan neko nesaka. Katru pavasari mēs ar Hakiju gaidām ar milzīgu nepacietību, jo tad daudz laika pavadām mežā. Hakijs var izskraidīties, pakošļāt jaunos dzinumus, vārdu sakot, veselīgi izkustēties svaigā gaisā. Arī vasarā mums ir jautri — tad Hakijs var dzīvot manā istabā. Tomēr, lai kādu brīvību es viņam ļautu, Hakijs vienmēr ir uzticams: caur manu piedurkni atgriežas iemīļotajā vietā uz muguras. Tur viņš jūtas ērti un droši. Hakijs man palīdz arī attiecībās ar meitenēm. Ja viņa nespēj pārvarēt riebumu pret to “ar pliko, garo asti”, tad ar tādu man nav pa ceļam. Pagaidām abi ar Hakiju solidarizējoties esam “vecpuiši”.
Mani māc lielas bažas — lai arī Hakijs ir sprigana un braša žurka, viņam jau ir gandrīz trīs gadi. Un tas ir žurkas vidējais mūža ilgums. Esam viens otram ļoti pieķērušies, un ir ļoti skumji, apzinoties, ka drīz būs jāatvadās uz visiem laikiem. Domāju, ka arī pēc tam man noteikti būs žurka, kuru nosaukšu par Hakiju. Šī gudrā žurka varētu būt manas žurku dinastijas aizsācēja — nākamais būs Hakijs II.’’
