Brīdi pirms došanās dienestā Valdis Erzāms no Aizkraukles pagasta draugam atzinis: “Ļoti negribas nokļūt Afganistānā”.
Brīdi pirms došanās dienestā Valdis Erzāms no Aizkraukles pagasta draugam atzinis: “Ļoti negribas nokļūt Afganistānā.” Savukārt draugs bildis, ka viņam visvairāk negribētos dienēt flotē. “Nevajadzēja likteni izaicināt, jo abi saņēmām to, ko visvairāk nevēlējāmies,” saka viņš.
Laimējas atgriezties
“Mums paveicās, jo atgriezāmies mājās,” saka Valdis. “Afganistānā nošāva ļoti daudzus, piemēram, no Kaļiņingradas mūsu daļā bija astoņi karavīri, un tikai viens atgriezās mājās dzīvs. Kādudien nogalināja pat sešus un ievainoja 23 puišus.”
Valdis armijā dienēja no 1985. līdz 1987. gada pavasarim. Sākumā Kaļiņingradā, kur jau trešajā dienā paziņoja — dosieties uz Afganistānu. Tad mācību rota Turkmēnijā. “Nekādas brīvprātības gan nebija. Armijā nedrīkst protestēt, vari nokļūt disciplinārajā bataljonā. Bija tikai divas iespējas — brauc uz Afganistānu vai sēdi cietumā. Cita varianta nebija. Viens ukrainis Afganistānā aizmuka, pēc tam vietējie viņu atveda atpakaļ. Pret mašīnu un diviem motocikliem iemainīja. Puisi notiesāja uz četriem gadiem, bet viņa vecākus, kuri tolaik strādāja vadošos amatos, atbrīvoja no darba.”
Afganistānā 14. gadsimts
Valdis stāsta, ka Afganistānā tolaik pēc Saules kalendāra bija 1365. gads. 620 gadu atšķirība no Latvijas, un arī dzīves līmeņa ziņā drūma atpalicība: “Tur nebija televizoru, elektrības. Kad ieraudzījām dzelzceļu, sapratām, ka esam iebraukuši Irānā, jo Afganistānā dzelzceļa nebija. Nabadzība, cilvēki simtiem gadu karojuši un dara to joprojām.”
Karstums, kalni, un tikai nedēļu gadā uzsnieg sniegs. Pieci grādi zem nulles tur jau ir liels aukstums. Valdis bija bruņutransportiera vadītājs, un septiņu cilvēku ekipāža lielākoties dzīvoja mašīnā, tajā bija arī guļvietas.
“Mēs nedrīkstējām baidīties,” atceras Valdis. “Pie karstuma pierodi un baidīties nav laika, jo lielākoties valda sasprindzinājums. Ir tikai viens likums — kurš pirmais izšauj, tas paliek dzīvs.”
Draugi tikai dienā
Padomju armijas kareivji ātri apguvuši valodu. Vietējie, pat mazi bērni, labi pratuši krieviski. Lai gan valodas barjeras nav bijis, likumi skarbi — dienā draugs, vakarā bliež virsū. “Automāta siksnu tinām ap roku un gulējām. Kad divus gadus esi pavadījis ar šaujamo pie sāniem, tik ātri nevar atradināties. Mājās vēl pusgadu centos šaujamo blakus sataustīt.
Manuprāt, Afganistānā nebija neviena, kurš nepamēģināja narkotikas. Tās tur aug un jebkuram pa rokai. Nav tā, ka “duries”, tad jau trešā reize ir pēdējā, un tu esi “norakstīts”. Karavīri galvenokārt smēķēja “zālīti”, to varēja dabūt par sīknaudu. Oficiāli katram, arī nesmēķētājam, mēnesī izsniedza 18 paciņu cigarešu — virsniekiem ar filtru, mums bez.”
Latvieši priecājas par sniegu
Valdis atceras, ka pirmo armijas vienību izvešana no Afganistānas līdzinājās teātrim, lai apmānītu sabiedrību. Ierindas karavīriem gan neko nepaskaidroja, taču reāli prom devās tikai izdienējušie karavīri un vecā tehnika, pārējie atgriezās. Arī Valdis sešas reizes izbrauca no Afganistānas, lai naktī atkal atgrieztos. Reāli prom devās tikai apmēram trešā daļa karavīru.
Mājās Valdis pārnāca tieši savā dzimšanas dienā — 12. martā. “Brīnišķīga sajūta — pieci latvieši ilgi stāvējām Rīgas lidostā un skatījāmies uz sniegu.”
Afganistānā vienā rotā dienējuši trīs latvieši. Valdis bieži satiekas ar tiem, kuri karojuši Afganistānā, viņu vidū vīri no Rūjienas, Dobeles, Ērberģes. Arī no Kaļiņingradas — vienīgais, kurš toreiz izdzīvoja. Biznesa darīšanās braucot uz Latviju, allaž apciemo arī cīņubiedru Valdi. Viņš atceras, ka šī puiša nokļūšana Afganistānā likusies neticama — armijas daļa Kaļiņingradā bijusi tieši pretī viņa mājai, un māte ar pazīšanos nokārtojusi, ka dēls dien gluži vai mājās. Liels bijis viņas šoks, kad vēlāk paziņots, ka tieši šī daļa dosies uz Afganistānu. Sarakstā bija arī viņas dēls, un neko mainīt vairs nevarēja.
Tikai skrūvītes lielajā politikā
Pēc dienesta armijā Valdis apkopojis ziņas par Afganistānā dienējušajiem, un tieši viņš atklāja datus par tiem Aizkraukles rajona jauniešiem, kuri piedalījās šajā karā. Savulaik viņš darbojās arī Afganistānas kara dalībnieku asociācijā.
“Tā bija politika, un mēs bijām tikai mazas skrūvītes lielajā ritenī. Jēgas šim karam nebija. Mēs tur bijām okupanti, līdzīgi kā tagad amerikāņi Irākā,” piebilst viņš.
