Bērnības zemes burvība jaušama ikvienā pilskalnietes Lidijas Ozoliņas nupat izdotās bērnu dzejas grāmatiņas “Kas to būtu domājis?” rindā. Izdevumā apkopoti vairākās desmitgadēs tapušie dzejoļi, savukārt ilustrācijas tiem zīmējuši bērni.
“Kas to būtu domājis,/ kas to būtu ticējis — / Brīnumu tik daudz!/ Katrā ziedā, saulesstarā,/ Sniega pārslā, lietus lāsē/ Dzīvo notikums!” — tas ir viens no krājumiņā ievietotajiem dzejoļiem. Lidija Ozoliņa stāsta, ka dzejoļi tapuši ilgākā laikposmā, jau kopš deviņdesmito gadu sākuma. “Gadu gaitā ik pa laikam kaut ko pierakstīju. Vēl Pilskalnes skolā svinot Dzejas dienas, bērni rakstīja paši vai mācījās mīļākos dzejoļus, bet mūsu toreizējā ārpusklases darba organizatore Natālija Grīnvalde teica: kāpēc tikai no bērniem prasām, kādēļ nevaram arī paši? Tā nu šad tad arī uzradās pa kādam pantiņam. Jau sen likās — varbūt tie ir citiem rādāmi, varētu patikt un interesēt. Mani radu bērni tos skaitīja Dzejas dienās, konkursos. Sevi par dzejnieci neuzskatu — tā ir tāda spēlēšanās ar vārdiem. Strādājot skolā, ar bērniem, arī auklējot radu bērnus, iemācījos uz pasauli, notikumiem paskatīties bērna acīm. Savu reizi dzīvot pasakās, mācīties no dabas — piedzīvot bērnības burvību,” stāsta autore. “Mana bērnība bija vienkārši jauka. Pieaugušie savas rūpes un raizes nesa paši tā, ka mēs nejutām. Mēs sapratām darbu, cik sevi sākām apzināties. Darbi katra spēkam atbilstoši un atbildība katram sava un par katru, lai mums visiem būtu labi un sētai bēda grieztu līkumu. Man patika strādāt skolā un darboties ar bērniem, kaut arī nu jau sasniegti gadi, kad labāk gribētos saņemt pensiju un pašai organizēt brīvo laiku, lai iztēlē dažkārt aizklīstu bērnības zemē.”
Vaicāta par izdevuma vizuālo noformējumu, Lidija Ozoliņa teic, ka ideju ilustrēt dzejoļus ar bērnu zīmējumiem ierosinājuši “Jēkabpils drukātavā”. Tā arī, vienojoties ar skolotājām Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolā un audzinātājām bērnudārzā “Ziediņš”, darbiņš paveikts. Autore piebilst: “Tā kā tagad visi aizņemti ar gatavošanos Ziemassvētkiem, grāmatiņas atvēršanas pasākumu plānots rīkot pēc Jaunā gada, uz pavasara pusi, varbūt februārī vai martā. Man taču jāuzteic bērni par ilustrācijām, piedalīšanos.” ◆
