“Man nemaz nav laika — tas ir saplānots līdz 11. martam,” pa tālruni saka Lolita Kalniņa. “Mans ķermenis intervijai saka: “Nē!”, bet labi, brauciet,” pēc neilga apdomas brīža klausulē skan optimistiska balss, un pat no tālienes jūtams dzīvesprieks un enerģija.
Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas informācijas centrā — bibliotēkā bieži ienāk skolēni un skolotāji, bet atliek laiks arī sarunai. “Esmu tāda, kāda esmu, ar visām labajām un sliktajām īpašībām un raksturu,” par sevi saka Lolita Kalniņa, bet aptaujātie skolotāji visu apkopo īsi: “Viņa ir labs cilvēks.”
Šūšanu nomaina
ar informātiku
— Teicāt, ka nav laika. Ar ko tas piepildīts?
— Studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē izglītības programmā “Mājas vide un informātika izglītībā”, un 11. martā noslēdzas sesija. Ir ļoti daudz jāmācās.
— Agrāk darbmācība, mājturība, bet tagad mājas vide? Tas ir modernāk vai saturā dziļāk?
— Tas ir daudz plašāk. Meitenēm ir ne tikai jāmāk šūt un adīt, bet arī veidot kompozīcijas, iekārtot mājokli, noformēt apkārtējo vidi. Jāmācās vides dizains.
— Bet pamatskolā taču vēl neinteresē mājokļa iekārtošana!
— Toties interesē, kā modernāk apģērbties. Arī tas jāmāca. Agrāk ēdām vienkāršāk — cepām kotletes un karbonādes, vārījām kartupeļus, bet tagad jāstāsta arī par veselīgu uzturu.
— Kur pati apguvāt rokdarbu prasmi?
— Jaunībā man ļoti patika rokdarbi — adīt, tamborēt, izšūt, gatavot ēdienu, tādēļ pēc vidusskolas beigšanas iestājos Rīgas 34. profesionāli tehniskajā vidusskolā, kur divu gadu laikā kļuvu par vieglā apģērba drēbnieci, apguvu prasmi piegriezt un veikt apģērba remontu. Īsāk sakot, kļuvu šuvēja. Skolu pabeidzu ar izcilību. Šuvu kleitas, svārkus, blūzes, man ļoti patika šis darbs.
— Vai tagad arī vēl šujat?
— Ilgu laiku šuvu, bet nu jau apmēram 15 gadu to vairs negribas darīt. Arī ēdiena gatavošana vairs nesaista — man būtu ļoti grūti strādāt par pavāri. Optimālais laiks, ko varu pavadīt pie plīts, ir divas stundas, pēc tam jau kļūst par ilgu. Ja ēdiena gatavošana prasa vairāk laika, tad vispār neķeros klāt. Daudz interesantāk ir divas stundas pavadīt pie datora.
Mopēdu sveces
un datori
— Kāpēc datori un informātika guva virsroku?
— Katrā vecumā citas intereses un aizraušanās. Mainās uztvere un dzīves pieredze.
— Bet skolotāji taču parasti saka: “Mācies, būs amats visam mūžam!”
— Par amatu visam mūžam nepiekrītu. Ja rodas citas intereses, jāapgūst kas jauns. Mācīties nekad nav par daudz. Ļoti žēl, ka man skolā nemācīja informātiku, jo toreiz datoru Latvijā vēl nemaz nebija. Deviņdesmitajos gados, kad sāka ieviest jaunās tehnoloģijas, bet es biju meitas pēcdzemdību atvaļinājumā, izdomāju, ka vajadzētu mācīties informātiku. Pabeidzu dažādus sertificētus kursus. Man bija interese par datoriem, bet ar to vien nepietiek, daudz arī jāzina.
— Jūs pārzināt arī datora uzbūvi?
— Jā, man vienmēr paticis apskatīt un uzzināt, kas lācītim vēderā. Daudz ko dzīvē esmu izjaukusi, bet arī salikusi atpakaļ. Kādreiz skolā bija metāla konstruktori, un konstruēšanā es vienmēr saņēmu visaugstāko atzīmi — piecnieku. Tagad ir “Lego” klucīši, bet konstruktori tomēr bija interesantāki.
— Ko bērnībā esat izjaukusi?
— Kaleidoskopu, kuram iekšā ir spogulīši un krāsaini stikliņi. Mēs, bērni, pagalmā to izjaucām, bet bija arī jāmāk visu salikt atpakaļ, un mums tas izdevās. Ģimenē bijām trīs māsas un trīs brāļi. Kad brāļi remontēja mopēdu, es arī mācījos, kā, piemēram, jānomaina svece. Man tas patika. Izjaucām arī fotoaparātu “Smena”. Kad meistars remontēja televizoru, es vienmēr ar interesi skatījos. Meistars iedeva veco lampu un sūtīja uz veikalu pēc jaunas. Tagad jau tādu televizorā vairs nav.
Svarīgākā ir pacietība
— Vai informātiku vēl kur mācījāties?
— Trīs gadus mācījos Vidzemes augstskolā par inženieri — programmētāju, taču, kad sāka mācīt ļoti specifiskas lietas, viss “nojuka”. Modelēšanai, formālajai specifikācijai vajadzīga cita domāšana. Mana domāšana vairs nederēja, tādēļ mainīju augstskolu, tagad ir vieglāk. Iegūtais noder darbā, piemēram, varu datoru izjaukt līdz sīkākajai detaļai un pēc tam salikt atpakaļ tā, lai tas darbotos. Tas ir interesanti.
— Vai jums patīk strādāt skolā?
— Patīk, bet man patīk arī brīvlaiki. Dažreiz pēc darba gan ir tā, ka nevienu cilvēku vairs negribas redzēt.
— Kas skolotāja darbā ir svarīgākais?
— Pacietība. Ir bērni, kuri uzreiz visu saprot, daļai vajag lielāku uzmanību, bet tāpēc jau es klasē esmu, lai paskaidrotu. Katram bērnam ir savs raksturs, bet es varu ar visiem saprasties.
Nekādas atlaides!
— Kolēģi teic, ka jūs esat ļoti pacietīga.
— Pat nemāku pateikt, kā man tas izdodas, es vienkārši tāda esmu. Tomēr dažreiz esmu arī riebīga!
— Kad tāda esat?
— Skolēniem nedodu nekādas atlaides, nepiekāpjos: ja kas jāizdara, tad visam tā jābūt. Ir dažādi varianti, kā rast risinājumu, no jebkuras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Protams, reizēm ir attaisnojoši iemesli, kad var pieļaut atkāpes. Reizēm mani neizdodas pierunāt pat pašas bērniem, piemēram, dēls kādu dienu jautā, vai es vēl māku adīt? Saku — māku. Tad lai noadu sarkanus cimdus ar melnu joslu — tagad tādi ir modē. Tad nu man tagad ir dilemma — adīt vai neadīt. Ja varēšu, nopirkšu, ja ne, adīšu, lai gan labāk patiktu pasēdēt pie datora.
— Kāda pirmklasniece nupat gribēja tikt interneta fermā. Vai pati arī tur “novācat ražu”?
— Nē, tas prasa ļoti daudz laika, ražu tur nevācu, bet varu pamācīt. Nekā sarežģīta tur nav, ja jau pat pirmklasnieki var apgūt. Īstā raža ir dārzā, audzējam visu ko — gan dārzeņus, gan puķes un noteikti arī zemenes, lai pietiktu visai ģimenei.
Uz Stokholmu par santīmu
— Zinu, ka jums patīk ceļot. Kādās valstīs esat bijusi?
— Tikai dažās. “Comenius” projektu Kokneses vidusskolā īstenoja laikā, kad “Raynair” piedāvāja lētās aviobiļetes, tas bija pirms pāris gadiem — uz Stokholmu varēja aizlidot par santīmu. Izmantojot izdevību, projektā varēja piedalīties vairāk skolēnu, nekā sākotnēji bija paredzēts. Tad arī mēs ar ģimeni bijām Stokholmā. Biļete uz Itāliju turp un atpakaļ vienam cilvēkam maksāja tikai 17 latu, un mēs, visas trīs māsas, šo izdevību izmantojām. Ar bērniem esam bijuši Berlīnē. Tagad vairs tik lētas biļetes nevar dabūt, tāpēc ceļojam tepat pa Latviju. Šovasar bijām Ventspilī un pie Papes zirgiem.
Nemāk “pazaudēties”
— Daudzi baidās ceļot, jo nezina valodu.
— Protu angliski, bet var iztikt arī ar latviešu valodu: uzraksti vietu, kur tev jānokļūst, un vietējie palīdzēs. Augstskolā angļu valodā mums bija jāmācās, ko iesākt, ja svešā valstī esi “pazaudējies”, bet es to vienkārši neprotu, jo esmu labi sagatavojusies — iepriekš internetā uzzinu visas vajadzīgās ielas, objektus, autobusu maršrutus un cenas. Kad karjeras centrā reiz izpildīju testu, man uzdeva jautājumu: ja es aizeju no punkta A uz punktu B, vai iešu atpakaļ pa to pašu ceļu? Atbildēju, ka nekad, jo vienreiz jau pa to esmu gājusi, un man būs garlaicīgi. Uzzināju, ka man ir trīsdimensiju domāšana un es labi orientējos jebkurā vietā.
Zvaigznes vai cilvēki?
— Vai esat domājusi par to, kas noteicis jūsu raksturu?
— Reiz pedagoģijā rakstījām domrakstu par personību, kura mūs katru ir izveidojusi. Diskutējām, vai par personību var izaugt bērns, kuram vecāki nav personības. Tad arī sāku domāt, kas noteicis manu raksturu — zvaigznes vai cilvēki. Manuprāt, personība veidojas jau mātes miesās, un manā dzīvē mātei bijusi ļoti liela nozīme. Viņa man veltīja daudz laika, braucām ekskursijās, daudz runājām, lasījām grāmatas un žurnālus, piedalījāmies konkursos. Kopā pavadītais laiks ir ļoti nozīmīgs. Tieši viņa ir darījusi visu, lai, runājot kāda dižgara vārdiem, es varētu kļūt par sevi pašu.
