Fantastisks, sirsnīgs, emocionāls, grandiozs koncerts — tā par Aizkraukles novada stadionā sestdien notikušo Vidzemes deju svētku lielkoncertu “Caur sidraba birzi gāju”, kurā piedalījās 5300 dejotāju, teica daudzi skatītāji, un daļa bija aizkustināti pat līdz asarām.
Koncerts bija kā skaista oda priekam, darbam un mūžīgai mīlestībai. Dažādu paaudžu 223 deju kolektīvi koncerta laikā izdejoja viena cilvēka — vectēva — dzīvi. Iztēlē smaržoja abrā iejaukta mīkla un pīrāgi, tur bija vectēvs jaunībā, kurš strādā klētī un druvā, gatavojas zaļumballei un vēlāk kāzām ar savu mīļoto meiteni. Pirmā mīlestība, pirmā deja, pirmais skūpsts. Kā plaukstā likteņa līnijas, tā stadionā dejotāju straumes vienoti un saskaņoti tecēja un virmoja, bangoja, staroja, mirdzēja, spriguļoja… Visa dzīve bija ietverta mūzikā un deju rakstos, ar vieglumu un grūtumu, priekiem un bēdām. Tāda nu ir šī Dieva pasaulīte, kurā katram lemts savs liktenis un gājums. Gan vectēvam, gan mums katram. Satumsušajās debesīs simboliski pacēlās dvēselītes — baloni ar degošām salūtsvecēm, un viena no tām dega arī bijušā Aizkraukles mēra Viļņa Plūmes piemiņai, jo tieši viņš šiem svētkiem Aizkrauklē deva savu akceptu un svētību. Katrs esam kā svece, kas izdegot atstāj pēdas un atmiņas.
Skaisto koncertu stadionā kopā ar citiem dalībniekiem uzbūra arī 15 dejotāju kolektīvu no Aizkraukles, Jaunjelgavas, Kokneses, Neretas, Pļaviņām un Skrīveriem. Grandiozs bija tā noslēgums, kad stadionā kopā sapulcējās un dejoja visi 5300 dalībnieki.
Paldies skanēja visiem dejotājiem un 20 cilvēku mākslinieciskajai komandai, tajā skaitā arī vienai no šo svētku virsvadītājām Unai Staklei, kura ir arī Aizkraukles apriņķa deju kolektīvu virsvadītāja. “Stadionā mēs redzējām pēdējo divu gadu darbu, tomēr, lai dejotāji būtu tik labi profesionāli sagatavoti, ir strādāts daudzus gadus,” saka Una Stakle.
“Pēdējoreiz Vidzemes novada deju svētki bija pirms 13 gadiem, un Cēsu kultūras darbiniekiem radās doma, ka šādus svētkus vajag sarīkot atkal. Man ir prieks, ka šoreiz tie notika Aizkrauklē. Mani sajūsmināja tas, ka aizkrauklieši strādāja kā skudras pūznī, lai viss izdotos. Pat sētniece, kura no ielas slaucīja iepriekšējā dienā ūdensvada pārrāvuma dēļ izplūdušos dubļus, sešos rītā smaidīja — jāgatavojas svētkiem.”
