Sarunāties ar cilvēku, kurš vairāk kā divas reizes jaunāks, ir kā atgriezties pagātnē, salīdzināt mūsdienu iespējas ar to laiku, nožēlot greizo spoguļu karaļvalstī sabojāto jaunību. Mūsdienu jaunatnei ir tik daudz iespēju, ka no izvēles pārbagātības rodas apjukums, liela daļa jauno cilvēku nevēlas neko. Viņiem nav mērķa, motivācijas mācīties, domāt par nākotnes profesiju. Renāti šāds pesimisms nav skāris. No 7. klases viņas ikdiena mainījusies. No kautrīgas malāstāvētājās kļuvusi par vienu no aktīvākajām. Viņa teic, ka pēdējo piecu gadu laikā skolā ir izdarīts tik, cik iespējams, un pat vēl vairāk, un tagad ir laiks nākamajam dzīves posmam.
Nesaprot atsēdētājus
— Vai sen jau darbojies pašpārvaldē?
— Jau no 7. klases. Tagad, mācoties 12. klasē, visām ārpusklases aktivitātēm cenšos pievērsties pēc iespējas mazāk. Domas jākoncentrē mācībām. Šogad gan pašpārvaldē ir daudz jaunu skolēnu, viņi jāapmāca, jāiedrošina. Turpināšu darboties kultūras jomā, rīkot pa kādam pasākumam. Šonedēļ nodarbojos ar Skolotāju dienas pasākuma organizēšanu un pamazām rakstu scenāriju skolas 40 gadu jubilejas salidojumam. Tas notiks
9. novembrī.
— Kādēļ izvēlējies sevi papildus nodarbināt? Var taču pēc mācībām nedarīt neko.
— Man to vajadzēja. Sākumskolā biju ļoti kautrīga, nepārliecināta meitene. Baidījos sabiedrībā izcelties, nejutos droša par sevi. Tas viss izzuda pamazām. Bija brīdis, kad nācās pārkāpt savai kautrībai, un ar laiku tas jau notika dabiski. Uzņēmos rakstīt scenāriju, rīkot un vadīt dažādus pasākumus, piemēram, “Dziedi ar skolotāju”. Tas bija mans pirmais patstāvīgais projekts. Līdzīgi bijuši par godu Aizkraukles dzimšanas dienai, pērn — jau trešais Ziemassvētku labdarības koncerts. Papildus organizēju arī labdarības akciju, sarūpējām dāvanas mazturīgajiem aizkraukliešiem. Šāda pasākuma ideju noskatīju tēva darbavietā. Pirmajā gadā bija liela atsaucība, atnāca daudz ģimeņu. Tas radīja stimulu skolēniem vēl aktīvāk iesaistīties pasākuma rīkošanā. Tajā pašā laikā samazinājās pašu maznodrošināto interese. Lai arī ielūgumu pasniedzām katram personīgi, uz koncertu atnāca trešdaļa ielūgto. Vēlāk dāvanas nogādājām sociālajā centrā, bet tas vairs nesniedz gandarījumu. Jebkuram darbam, ko dari, vispirms jāsagādā gandarījums darītājam. Ja tā nav, jāatrod cits darbs.
— Tātad turpmāk ar labdarību vairs nenodarbosies?
— Vēl nav nolemts, bet, domāju, šogad labdarības akciju rīkosim nevis cilvēkiem, bet dzīvniekiem, palīdzot biedrībai “Felida” un dzīvnieku patversmei Jēkabpils tuvumā.
— Kāpēc, tavuprāt, daudzi negrib mācīties?
— To, ka daudzi neredz jēgu mācīties, jūtu arī savā klasē. Tas, ka šāda atziņa ir 12. klasē, ir skumji. Kāpēc tā ir, to nekad neesmu sapratusi. Viss, ko cilvēks dara, taču nāk viņam par labu, arī negatīvā pieredze. Ja kaut kas neizdodas, arī no tā mācos. Skolas pašpārvalde ir lieliska iespēja iegūt pieredzi. Uz skolu nākam ne tikai mācīties. Te apgūst iemaņas, kā strādāt komandā, izteikt domas, idejas, tās realizēt. Daudziem no mums ir idejām pilna galva, bet lielākā daļa tās patur sevī. Nekad neesmu sapratusi cilvēkus, kuriem dzīvei nav izvirzīti savi mērķi, pēc kuriem tiekties.
Mērķis atrasts
— Latvijā ir daudz nesekmīgu skolēnu. Kā tu domā, kāpēc tā ir?
— Pašreiz mācīties ir grūti. Skolēnus nekas nespēj aizraut. Skolotāji ir no vienas paaudzes, skolēni auguši pavisam citā laikā. Mūsdienu jaunieši nav tādi, kādi bija agrāk. Tagad stundu laikā vieniem nāk miegs, citi izvēlas darboties ar telefonu, planšetdatoru, jo tur ir interesantāka informācija, spēles. Domāju, vaina ir ne tikai skolēnos, bet daļēji arī pašā izglītības sistēmā. Mācību stundām vajadzētu būt interesantākām, papildinātām ar praktiskiem darbiem.
— Atšķirībā no tā, ko tikko teici, esi izvēlējusies iet savu ceļu. Kāds tas ir?
— Nekad neesmu izjutusi spiedienu no vecākiem, viņi nav norādījuši, ko man darīt. Sākumskolā, kā vairums meiteņu, domāju: izaugšu un būšu dziedātāja vai aktrise. No 7. klases kļuvu par skolas fotogrāfi. Pasākumos, ja tos nevadīju, braucu līdzi citām klasēm ekskursijās, fotografēju mūsējos Skolēnu dziesmu un deju svētkos. Tad arī iedomājos par fotogrāfes profesiju. Liekot kopā pasākumu organizēšanu, fotografēšanu, ģeogrāfijas patiku, pērn izlēmu piedalīties Ēnu dienās. Kādā tūrisma firmā Rīgā “ēnoju” ceļojumu organizētāju. Tad arī sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos darīt. Pēc 12. klases studēšu Biznesa augstskolā “Turība”, Tūrisma fakultātē. Tas tagad ir mans mērķis, uz kuru tiekšos.
Ar valodām tāpat kā senāk
— Kāpēc tieši “Turībā”? Runā, ka tur diplomus var nopirkt, zināšanas nav nepieciešamas.
— Izvērtējot visas citas iespējas, tā tomēr ir vienīgā, kur iegūt šādu profesiju. Arī tāpēc, ka visi draugi ir Rīgā un būs vieglāk atrast dzīvesvietu. Bet runās nevajag klausīties, jo daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Es no tādām runām nebaidos.
— Šādam darbam nepieciešamas labas valodu zināšanas. Kā ir ar tām?
— Ar angļu valodu problēmu nebūs, bet krievu valodai vajadzīgs papildu darbs. Tik labi, lai brīvi sarunātos, to nepārzinu. Krievu valoda jāmācās no 6. klases, bet joprojām kautrējos šajā valodā runāt. Liekas, ka runāju nepareizi, nemāku lietot pareizās galotnes, nav pārliecības.
— Manā skolas laikā tieši tā bija ar angļu valodu. Tāpēc manas paaudzes cilvēki kautrējas runāt angļu valodā.
— Mūsdienās viss ir pretēji. Un tā ir ne tikai man, bet pārsvarā visiem mana vecuma jauniešiem.
No skolas aiziet nav žēl
— Mūs agrāk centās pārliecināt, ka nauda dzīvē nav svarīga. Diemžēl dzīve pierāda pretējo. Kādas ir tavas domas?
— Naudai dzīvē ir ļoti būtiska loma. Daļa taisnības ir atziņā, ka, darot darbu, kas patīk, tas padosies, vedīs tālāk, apgūsi jaunas iemaņas, pavērsies plašas iespējas un līdz ar to saņemsi vairāk. Līdz šim tā bijis skolā, tāpēc domāju, ka līdzīgi varētu būt darbā. Sākumā nebūsim bagāti, un pirmajā darbavietā varētu saņemt niecīgu algu, bet svarīgi, cik daudz cilvēks vēlas sasniegt, kādu mērķi izvirza un cik daudz pie tā strādā.
— Izklausās, ka esi gatava lielajai dzīvei.
— Esmu gatava pabeigt skolu un pat nevaru sagaidīt to brīdi. Te esmu pavadījusi daļu sava laika, un man ar to pietiek, vairāk nevajag. Citi teic, ka viņiem žēl aiziet no skolas, es saku, ka esmu izdarījusi tik, cik vajag, un pat vēl vairāk, nekā biju gaidījusi, īpaši ārpusskolas dzīvē. Pagājušajā mācību gadā bieži biju Rīgā, apmeklēju atvērto durvju dienas, piedalījos akcijā “Studentam pa pēdām”, “ēnoju” kādu Latvijas Universitātes studentu un pamazām iepazinu studentu dzīvi, Rīgu.
Nezaudēt pašcieņu naudas dēļ
— Kā jaunieši jūtas Aizkrauklē?
— Mazliet kā Krievijas pilsētā. Apkārt ļoti daudz krievu tautības cilvēku. To esam pārrunājuši ar draugiem un secinājuši, ka arvien vairāk latviešu bērnu izvēlas mācīties Rīgā vai kādā citā pilsētā un tur arī paliek, bet krievi izvēlas palikt Aizkrauklē. Iespējas, kur darboties ārpus skolas, ir, piemēram, jauniešu centra biedrībā “Galaktikā”. Ir arī pietiekami daudz iespēju sportot.
— Gaidīji savus astoņpadsmit?
— Nē, no šī skaitļa nebaidos. Necenšos ātrāk kļūt pieaugusi. Pirms šīs dzimšanas dienas pat bija nedaudz skumīgi, ka “jāiekāpj” pieauguša cilvēka pasaulē. Šobrīd vēl nekādu atšķirību nejūtu. Patstāvīga esmu bijusi jau kopš bērnības. Kad dzīvošu Rīgā, būs jāiemācās vairāk gādāt par sevi.
— Pirmā pašas nopelnītā nauda. Kā tas bija?
— Strādāt sāku jau no 14 gadiem, bet arī līdz tam, kad vasaras pavadīju pie omītes, vēlāk brīvlaikā darbu atradu Aizkrauklē. Pēdējos divus gadus vasarā Somijā lasīju zemenes. Nopelnīju labi un skolai sagatavojos pati, bez vecāku palīdzības. Palika arī pāri, lai pārējo vasaras daļu labi pavadītu. Ir ļoti patīkami, kad vecākiem nav jāprasa nauda, bet pats esi to nopelnījis un zini tās vērtību. Tāpat izjutu, cik ātri nauda iztērējas. Somijā arī pirmo reizi redzēju, uz ko cilvēki gatavi naudas dēļ. Zemenes bija jālasa kastēs, tās uz lauku atveda saimnieks, katrs pāris paņēma un strādāja. Ar laiku kastu pietrūka, bija jāgaida, kamēr atvedīs citas. Tas starp sievietēm radīja nesaskaņas, nonāca pat līdz kliegšanai, cilvēciskuma zaudēšanai, kad latviešu meitenes kastes burtiski izrāva igauņu strādniecēm no rokām.
Pašai savs atziņu krājums
— Kāpēc dziedi korī? Tas prasa laiku, kura bieži vien ir par maz.
— Mani tajā uzaicināja pirms trim gadiem. Patīk, kā diriģents Eduards Grāvītis mūs māca. Biju kora fotogrāfe, kad kaut kur dodamies, ir ļoti patīkama atmosfēra. Par katru jaunu dziesmu, ko mēs korī mācāmies, diriģents aizrautīgi stāsta veselu stāstu, un tas rada ne tikai motivāciju dziedāt, bet arī mīlēt dzīvi. Atklāj, ka dziesmas vārdi nav tikai skaņu virkne, bet tajos jāieklausās, jāiedziļinās, jāsadzird zemteksts. Diriģents katru reizi mums atgādina, ka mēs esam tik jauni un cik daudz laba mums vēl priekšā.
— Tavi dzīves skolotāji, cilvēki, kuriem varbūt gribētu līdzināties?
— Viena konkrēta cilvēka noteikti nav. Ja gadās lasīt par kādu personību, viņa piepildīto dzīvi, iedomājos, ka arī es vēlētos savējo saturīgi nodzīvot. Vairāk ietekmējos no grāmatām. Kaut kur izlasītas, dzirdētas atziņas pierakstu, un ir izveidojies jau paliels krājums. Šad tad tajā ieskatos, īpaši brīžos, kad māc šaubas, kaut kas neizdodas.
— Ja jautātu par dzīves jēgu, ko atbildētu?
— Viens no ierakstiem manā krājumā, lasīts grāmatā “Partneri” — dzīve ir tas, kas paiet, kamēr domājam, kā labāk dzīvot. Galvenais ir izbaudīt katru dienu, vismaz jācenšas. Gribētu nodzīvot dzīvi, lai tāpat kā par skolu varētu pateikt: “Šeit esmu savu laiku pavadījusi, izbaudījusi, izdarījusi to, ko vajadzēja, ko gribēju un vēl nedaudz vairāk.”
