Lai Aizkraukle uzvarētu konkursā “Sakārtotākā pilsēta 2004”, daudz darba ieguldījis ne viens vien aizkrauklietis. Īpaši centušies dažādos dienestos strādājošie, kuriem sakopšanas un labiekārtošanas darbs ir ikdienas pienākums.
Lai Aizkraukle uzvarētu konkursā “Sakārtotākā pilsēta 2004”, daudz darba ieguldījis ne viens vien aizkrauklietis. Īpaši centušies dažādos dienestos strādājošie, kuriem sakopšanas un labiekārtošanas darbs ir ikdienas pienākums. Tos, kā arī daudzus citus darbus, pārzināt namu apsaimniekošanas uzņēmumā “Lauma — A” ir sekretāres—lietvedes Margaritas Putniņas uzdevums.
Jāprot katram palīdzēt
— Kādi ir jūsu darba pienākumi?
— Mums visiem ir pamatīgi pienākumu apraksti, tā īsi nemaz nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Patīk, ka varu te labi izmantot gandrīz visu, ko dzīvē esmu mācījusies. Turklāt varu apgūt un iemācīties vēl daudz ko jaunu. Visvairāk patīk darbs saistībā ar cilvēkiem uzņēmumā un mūsu apmeklētājiem. Es nebūt neesmu galvenā problēmu risinātāja, daudz svarīgāka loma te ir citiem, tomēr šis ir pirmais kabinets, kurā vēršas apmeklētāji, atnākot uz uzņēmumu. Arī zvana tieši uz šo numuru. Pirmais iespaids par mums ir diezgan nozīmīgs.
— Kādēļ iedzīvotāji vēršas “Laumā — A”?
— Viņi mīt daudzdzīvokļu mājā, tāpēc par visu, kas saistīts ar nama apsaimniekošanu, iedzīvotāji vēršas pie mums. Nāk dažādi cilvēki — cits mierīgāks, dažs dusmīgāks. Gadās arī, ka runā dusmīgi. To var saprast, jo nāk tad, ja ir kāda problēma. Iedzīvotāji meklē palīdzību, man jāprot uzklausīt, mēģināt palīdzēt vai ieteikt, kur palīdzību rast. Mūsu apmeklētāji ir interesanti. Tie ir cilvēki, kuri dzīvo daudzdzīvokļu mājās līdzās svešiniekiem. Katra persona ir atšķirīga, kāds apzinīgāks, cits vienaldzīgāks. Dažādiem cilvēkiem ar atšķirīgu dzīves uztveri un prasībām jāprot sadzīvot. Viņu problēmas var saprast, jo katram ir savas domas, izpratne par notiekošo. Tas ir ļoti jauki, ka nāk tieši pie mums. Nevaru pateikt: “Tā nav mūsu problēma!”, jo visu var atrisināt. Galvenais, lai negatīvi noskaņotais apmeklētājs projām dodas priecīgāks. Mūsu darbs ir namu apsaimniekošana, iedzīvotāji šos namus “lieto”, tātad — mums jāsadarbojas.
Labs ar sliktu līdzsvarā
— Vai apmeklētāji bieži ir negatīvi noskaņoti, varbūt kliedz vai lamājas?
— Domāju, viss ir līdzsvarā. Man šķiet, pozitīvā ir vairāk, taču arī negatīvajam ir sava nozīme. Arī tam ir virzītājspēks. Kliegšanas un lamāšanās gan te nav. Tam taču nav nekādas jēgas. Ja arī kliegtu, neko neteiktu, jo tas ir vājums, par kuru vēlāk cilvēkam kauns.
— Kā uztverat negatīvo attieksmi?
— Man nav tādu izteiktu negatīvu emociju darbā. Ir problēmas un uzdevums, ko varam darīt lietas labā, kaut nedaudz, bet vērst par labu. Patiesībā cilvēks nav ļauns, viņu tikai moka problēmas. Cenšos palīdzēt. Man ir gandarījums, ja izdodas, tad jūtu, ka esmu vajadzīga, noderīga. Ja no manis citiem ir labums, tad esmu īstajā vietā.
— Jūs esat pesimiste vai optimiste?
— Drīzāk optimiste. Tā taču ir vieglāk un patīkamāk! Īsti neizprotu pesimismu, bet droši vien tam ir sava loma līdzsvara uzturēšanā.
— Kādā mājā dzīvojat jūs?
— Daudzdzīvokļu. Man ir ļoti paveicies ar kaimiņiem, jo mums ir līdzīgas intereses nama sakopšanā. Mūsu kāpņutelpa ir tīra, mēs to kopjam.
Sadarbība jāpilnveido
— Namu apsaimniekošanā uzņēmums viens visu padarīt nespēj, jāpalīdz arī iedzīvotājiem. Kāda ir uzņēmuma sadarbība ar māju iemītniekiem?
— Namu apsaimniekošana ir divpusējs process, sadarbojoties iedzīvotājiem un uzņēmumam. Iedzīvotāji ir diezgan inerti, citu rūpju pārņemti. Nav laika iedziļināties, kā apsaimniekošana notiek, ko dara uzņēmums, kas jāveic pašiem iedzīvotājiem.
— Kā, jūsuprāt, sadarbību uzlabot?
— Droši vien tas ir sarežģīti, jo māju daudz, iedzīvotāju arī. Varbūt sasaukt sapulces, ievēlēt mājas vecāko. Ievēlētais cilvēks ir saikne starp iedzīvotājiem un uzņēmumu. Sarežģīti arī tāpēc, ka runa ir par kopīpašuma abstraktu daļu, nevis kādu savu, redzamu privātīpašumu. Pagaidām varam priecāties par dažu cilvēku entuziasmu. “Laumā — A” strādāju trīs gadus un redzu, ka iedzīvotāju attieksme pret īpašumu, arī kopīpašumu, pamazām uzlabojas. Nav taču citas alternatīvas, ja gribam dzīvot labāk.
— Vai ārpus darba jūs neuztver kā “Lauma — A” sekretāri, nesūdzas par problēmām namu apsaimniekošanā?
— Jāprot nodalīt, kur sākas un beidzas darbs. Cenšos, lai man darbs nesaaug ar privāto dzīvi.
Laiks aizrit vēja spārniem
— Kolēģi stāsta, ka jūs ilgus gadus dziedājāt ansamblī, bet nu to vairs nedarāt. Kādēļ?
— Esmu dziedājusi dažādos pašdarbības kolektīvos, jo dziedāt man patīk. Šobrīd esmu nolēmusi to nedarīt, visam nepietiek laika. Man ir sajūta, ka nemitīgi pietrūkst laika, un tieši tā, kuru veltīt sev. Bijuši periodi dzīvē, kad skrienu no rīta līdz vakaram, pat ar bērniem nav laika aprunāties. Tagad gribu dzīvot mierīgāk. Tā ir labi šobrīd. Padziedam tāpat — dzimšanas dienās, Ziemassvētkos. Patīk lasīt, žēl, ka nevaru izlasīt visu, ko gribētos. Tik ļoti daudz kam pietrūkst laika!
— Vai laika trūkst darba dēļ?
— Nē, es pat nezinu, kādēļ tāds laika trūkums. Acīmredzot laiks aizrit tik ātri, ka nevar visu paspēt. Varbūt pārāk daudz vēlos.
— Jums ir jūsu mērķis, uz kuru tiekties?
— Nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Jo vairāk domāju, jo sarežģītāk šķiet. Varbūt teikšu vispārināti — mērķis manā uztverē ir attīstība, pilnveidošanās vai kaut kas tamlīdzīgs.
— Jūs ticat liktenim?
— Par to daudz nedomāju. Tikai dažreiz, kāpēc notiek tieši tā. Visam jau ir kāda nozīme, mums tikai jāprot saprast.
Jābūt cilvēku vidū
— Esat skolotāja, bet strādājat par sekretāri. Kāpēc tā?
— Varbūt tādēļ, ka ar mani jānotiek daudzām pārmaiņām, un šādā veidā jākļūst gudrākai un labākai. Tas taču nav tik svarīgi, par ko es strādāju, galvenais ir gandarījums par šo procesu. Tas man vienmēr ir bijis. Skolā esmu strādājusi diezgan ilgi, ar pārtraukumiem desmit gadu. Pēc tam Naturalizācijas pārvaldē, bet tagad jau trīs gadus “Laumā — A”. Tās ir pilnīgi dažādas sfēras, tomēr visas saistītas ar cilvēkiem. Darbu maiņa notika tādēļ, ka tā tam bija jābūt. Acīmredzot man vajadzēja pastrādāt skolā, naturalizācijā, tagad namu apsaimniekošanas uzņēmumā. Tātad — tāds ir mans ceļš, pa kuru eju.
— Kur strādāt vieglāk: skolā vai namu apsaimniekošanas uzņēmumā?
— Tās ir nesalīdzināmas lietas, katrā sava specifika, prieki un bēdas. Vai tādēļ jāvaimanā? Ja nepatīk, nav ko mocīties, tad jāmeklē citas darba iespējas. Grūti, bet aizraujoši un interesanti gan skolā, gan te. Patiesībā visur, kur esmu strādājusi.
— Kādēļ izvēlējāties skolotājas profesiju?
— Pēc vidusskolas pēdējā brīdī izvēlējos studēt Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, jo man valoda labāk padevās. Bieži bijis tā, ka es īsti nezinu, ko pati vēlos. Šajā ziņā neesmu pareizs cilvēks, jo, kā jau teicu, kā notiek, tā notiek. Pieņemu notiekošo tādu, kāds tas ir. Tad mēģinu veidot to tādu, kāds man patiktu. Es neizvēlējos skolotājas profesiju. Varbūt skolotājas amats uz kādu laiku izvēlējās mani.
Piederīga bērnībai
— Jūs esat dzimusi Krustpilī, bet augusi Aizkrauklē. Kā te nonācāt?
— Esmu vietējā, mana mamma dzīvoja jaunceļamās pilsētas barakās. Augu kopā ar jauno pilsētu Stučku, kā agrāk sauca Aizkraukli. Te jūtos piederīga, šī ir mana vieta, tuva un mīļa. Pa šiem gadiem pilsēta kļuvusi sakopta, patīkama, bet bija laiks, kad te izskatījās ne pārāk labi. Ielas bija tumšas, bedrainas. Lai gan ir vietas, kuras manā bērnībā bija sakoptākas nekā tagad. Piemēram, pludmales. Atminos, manā bērnībā tās bija jaukākas, bet varbūt man tā tikai šķita, jo neko labāku nebiju redzējusi.
— Aizkraukles uzvara sakārtotāko pilsētu konkursā ir arī jūsu nopelns. Vai jūtat par to gandarījumu?
— Es par to priecājos. Te ir arī manu kolēģu ieguldītais darbs. Varam lepoties ar šo sasniegumu, kas panākts, visiem kopīgi strādājot. Tomēr vēl ļoti daudz kas jādara. Kopš strādāju “Laumā”, es uz daudzām lietām raugos citādi, redzu to, ko citi varbūt neievēro. Negribu teikt, ka visu labi zinu, tomēr pirms dažiem gadiem pat nezināju, kur “Lauma” ir un ko tā dara. Nu, strādājot uzņēmumā, redzu, cik nopietns darbs ir namu apsaimniekošana. Tomēr man patīk tā sajūta, ka ir ļoti daudz darba.
— Kā jūs atpūšaties?
— Brīvajā laikā tagad varu darīt visu, ko vien vēlos un kad vēlos. Man ļoti patīk mans brīvais laiks. Tajā ir viss: gan izbraucieni, gan teātris, mūzika. Vienīgi es neko nekolekcionēju un ar sportu arī nenodarbojos. Par ļoti vērtīgu šobrīd uzskatu atpūtu mājās kopā ar sev tuviem cilvēkiem. Tad pat nevajag nekur traukties, skriet, jauki ir mierīgi pasēdēt, parunāties.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Margarita Putniņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1962. gada 11. oktobris, Krustpils.
IZGLĪTĪBA: augstākā, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāte.
NODARBOŠANĀS: SIA “Lauma — A” sekretāre—lietvede.
ĢIMENE: trīs bērni — skolēni.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
