Ejam vēlēt, ejam vēlēt,
Redzēs, varbūt labāk būs.
Varbūt beidzot brīnums
notiks —
Strādās krietni vēlētie.
“Jāiet vēlēt, jāiet vēlēt,”
Izdresētas aitas blēj.
Atbalss skandē visās malās:
Kā vēlēsiet — tā dzīvosiet.
“Ejiet vēlēt, ejiet vēlēt,”
Klusi dungo vilku bars.
“No visām muļķu listēm savu
Mums par prieku izvelciet.”
Glaunās frakās tērptas aitas
Pa kārtai kāpj uz tribīnes,
Katra sacenšas ar katru
Sevi slavēt, citus pelt.
Lepni tērpto aitu barā
Ēnā redzams ar’ kāds vilks.
Ap viņu visas lietas grozās,
Viņš suflē, rausta diedziņus.
Dažreiz vilki aitu ādā
Kāpj tribīnē, lai mācītu:
Jāsargā, ar mēru jācērpj,
Jādod zāle labākā.
Kad vēlēšanu diena cauri,
Kad urnas pilnas cerību,
Tiek aizmirsts solītais un
teiktais,
Turpinās viss, kā līdz šim.
Iet gads no gada, un ik reizi
Aitas vēlē cītīgi
Un pēc tam, kā likums, prāto:
Kļūdījos, bij’ jāvēl cits.
Un nekādi naivās aitas
Īstenību nesaredz —
Tu vari vēlēt par jebkuru,
Rezultāts būs vienmēr viens.
Un, ja nu kāda aita
Sāk redzēt, šaubīties,
Ar degsmi acīs citas
To sauc pie kārtības.
Ja nezinātājs pavēro
Šo lugu dīvaino,
Tam gribas jautāt: kāpēc tā?
Kam šis teātris?
Viss vienkārši — ja aitas tic,
Ka pašas kaut ko lemj,
Tad cirpšana ir vieglāka,
Un vilna labāk aug.
Tāpēc gari vareni
Visus novēro,
Pēta, apsver, saskaita,
Vilkus pieskata.
Un, ja kāds padumjš, rijīgs vilks
Neprot savu dabu slēpt,
Gari to bez žēluma
Postā grūž tūlīt.
Tādēļ reizēm gadās,
Ja aitas skaļāk blēj,
Tas var vilkus iedzīt
Lielā nelaimē.
Bet kamēr aita aita ir,
Tai labums no tā mazs,
Jo dabā tukša vieta
Nepaliek nekad.
Viens tik aitām glābiņš —
Par aitām nepalikt,
Caur grūtībām, caur mokām
Uz augšu pāratdzimt.
