Reiz vienā no vietējiem lielveikaliem man izdevās vingrinājums, kurā bija apvienoti dažādi elementi — kaut kas no špagata, kaut kas no mirstošā gulbja dejas. Iemesls jocīgajām kustībām ļoti prozaisks — steidzoties nepamanīju, ka veikalā tikko izmazgāta grīda. Iespējams, ja dzīvotu Anglijā, tā nebūtu. Savulaik, tur ciemojoties, veikalos mani pārsteidza brīdinājuma zīmes par mitrām grīdām (attēlā).
Savukārt kādai amerikānietei paslīdēšana uz ēstuves grīdas izrādījās gan sāpīga, gan ienesīga — viņa meta ar dzērienu savam draugam kādā Filadelfijas restorānā, tad paslīdēja uz izlietā šķidruma, salauza astes kaulu un beigu beigās saņēma 113 000 dolāru (63 340 latu) lielu kompensāciju. Pie mums gan to atkārtot nav ieteicams — dabūtu vēl piemaksāt par saplēsto krūzīti un samaitāto grīdu…
Savulaik kāds studentiņš stāstīja, kā gājis zagt produktus no kāda Rīgas lielveikala atkritumu tvertnes. Dzīvojot Londonā, viņam to nevajadzētu darīt, jo tur vakaros, kad beidzas produktu derīguma termiņš, tos noceno par 90 procentiem. Ja arī tad tos neizpērk, atstāj pie durvīm — lai ņem, kam vajag.
Pie mums dažos lielveikalos preci ar beigušos derīguma termiņu noceno par pāris santīmiem, ja neizpērk, izmet to atkritumu tver-tnēs, kuras piedevām vēl apsargā. Nedod Dievs, ja kādam cilvēkam iznāks lētas vakariņas!