Aija Zitāne ir viena no tiem atraktīvajiem jauniešiem, kuri vairākus mēnešus skatītājus ik svētdienu pulcināja pie televizoru ekrāniem TV3 šovā “Koru kari”. Jauniete dziedāja Lielvārdes korī, un sarunā Aija “Staburagam” stāsta par savu saistību ar mūziku, par “Koru karos” piedzīvoto, šova aizkulisēm un iespēju strādāt kopā ar dziedātāju Olgu Rajecku. Aija atklāj, ka šovs prasījis milzīgu enerģiju, laiku un pacietību, tomēr ar iemantoto popularitāti viņa nelielās un ar “zvaigžņu slimību” pēc šova nav saslimusi.
“Gribu būt dziedātāja!”
— Vai muzicē jau kopš bērnības?
— Pirmās četras klases beidzu Seces pamatskolā, un jau tolaik atklājās manas muzikālās dotības. Ļoti vēlējos dziedāt un šo talantu pilnveidot, tādēļ vecāki nolēma, ka man vajadzētu mācīties mūzikas skolā. Sākumā šķita, ka esmu jau par lielu, lai iestātos mūzikas skolā, tomēr māte domāja, ka jāmēģina. Abas aizbraucām uz iestājpārbaudījumiem Lielvārdes mūzikas skolā. Mana mūzikas skolotāja Baiba Klepere vēlāk man stāstīja, ar cik lielu apņēmību es skolā tolaik esot ieradusies. Kad skolotāja jautājusi, kāpēc vēlos mācīties mūzikas skolā, es esot braši atbildējusi: “Gribu būt dziedātāja!”.
— Kāpēc izvēlējies doties uz Lielvārdi, nevis uz Aizkraukli?
— Lielvārdē dzīvo vecmāmiņa un vectētiņš, tāpēc iespēju mācīties Aizkraukles mūzikas skolā ģimene nemaz neapsvēra. Jau tolaik šo to biju dzirdējusi par Lielvārdes mūzikas skolu, par skolotājiem Baibu un Antoniju Kleperiem, kuri izveidoja šo skolu, par viņu panākumiem. Iestājos mūzikas skolā kokles klasē un Lielvārdes pamatskolā sāku mācīties 5. klasē.
— Vai atlika laiks arī citām nodarbēm?
— Paralēli mācībām mūzikas skolā darbojos arī skolas teātrī pie latviešu valodas skolotājas Santas Mežvēveres. Man ļoti patika! Vienu gadu, tēlojot lācīti Pūku, saņēmu Ogres rajona “Gada aktrises” diplomu. Laikā, kad mācījos mūzikas skolā, man bija ļoti liela slodze, maz brīvā laika, taču esmu par to priecīga, jo piedzīvoju un ieguvu ļoti daudz. Tas viss mani attīstījis un devis pieredzi. Nevaru iedomāties mācīties tikai parastajā skolā, tad man noteikti būtu brīvais laiks, bet pavadītu to ne visai lietderīgi. Protams, bija brīži, kad es labprātāk būtu devusies kaut kur kopā ar draudzenēm, bet man bija jāiet uz mūzikas skolu, jāmācās solfedžo vai klavierspēle. Toties mūzikas skolu beidzu kā Gada absolvente, un vidējā atzīme mūzikas skolas diplomā man bija 9,2 balles.
Sākumā “aizkrīt” balss
— Kā nolēmi piedalīties šovā “Koru kari”?
— Par “Koru kariem” uzzināju nejauši. Izdomāju mēģināt, jo mani aizrauj viss jaunais, patīk izaicinājumi. Uz atlasi devos ar domu: ja arī netikšu, tas nekas, jo šovus nopietni neuztveru. Cilvēku, kuri vēlējās dziedāt, bija diezgan daudz, biju viena no pirmajām, kura nodziedāja. Olga sākumā likās diezgan stingra, pat nedaudz iedomīga, taču tagad par viņu pilnībā esmu mainījusi domas. Šova laikā mēs, koristi, ļoti satuvinājāmies, pieradām viens pie otra, un tagad pietrūkst kopīgi pavadītā laika, mēģinājumu līdz agram rītam.
— Vai iepriekš esi piedalījusies kādos ar dziedāšanu vai muzicēšanu saistītos konkursos?
— Jā, daudzos. Mūzikas skolas laikā konkursos piedalījos kā soliste, ansambļa, un kora dalībniece, arī kā koklētāja. Ar panākumiem esmu piedalījusies konkursos “Jaunās zvaigznes”, “Putnu bērni”, “Aprīļa pilieni”, “Gaujas atbalss”, “Solo+” un citos. Pirms diviem gadiem ieguvu otro vietu konkursā “Dziesma manai paaudzei” Aizkrauklē.
— Esi jau pieradusi dziedāt publikai?
— Sākumā pirms priekšnesuma ļoti uztraucos, man pat “krita ciet” balss. Tagad pie skatuves esmu tik ļoti pieradusi, ka koncertus izbaudu. Koncertos ar savu sniegumu varu iepriecināt cilvēkus, redzēt viņu smaidus un dzirdēt labus vārdus, bet konkursos jābūt lielākai atbildībai. Mans teiciens pirms katra uznāciena uz skatuves bija: “Izdarām no visas sirsniņas, tā, lai pašiem un citiem ir prieks!”.
Mācās mēģinājumu laikā
— Kā apvienoji mācības, kora mēģinājumus un braucienus uz “Koru karu” filmēšanu?
— Slodze bija liela, sākumā to tik ļoti neizjutu, bet uz šova beigām bija grūti, jo mēģinājumi bija biežāk un ilgāki. Sākumā nedēļā bija trīs mēģinājumi, bet šova beigās — katru dienu. Daži kora dalībnieki mācījās mēģinājumu laikā, tikko radās kāds brīvs brīdis. Atklāti sakot, katram šova dalībniekam šis pasākums vairāk vai mazāk tomēr traucēja darbam vai mācībām. Lielā slodze bija redzama arī mūsu sejās, jo ietekmēja negulētās naktis un niecīgā atpūta.
— Kā izvēlējāties dziesmas, un vai nedēļa bija pietiekami ilgs laiks, lai tās apgūtu?
— Sākumā likās, ka nedēļas laikā apgūt melodiju, katram savu balss partiju un vēl iemācīties kustības ir neiespējami. Kā par brīnumu tas tomēr izdevās. Vēlāk iemācījāmies visu iegaumēt un apgūt krietni ātrākā tempā. Protams, ja laika būtu bijis vairāk, visu varētu apgūt vēl labāk, pieslīpēt, taču nedēļas laikā izdarījām, ko spējām. Dziesmas šovam izvēlējās mūsu vadītāji — Linda un Artūrs Manguļi kopā ar Olgu. Arī mēs izteicām savu viedokli, bet ne vienmēr visi domāja vienādi. Dziesmas centāmies izvēlēties tādas, kas ir mazāk dzirdētas un nav apnikušas. No plašā repertuāra gribējās atrast kaut ko pēc iespējas oriģinālāku, aizraujošāku.
— Kā veidojāt kora skatuves tēlu ar krāšņajiem tērpiem un frizūrām?
— Olga uzreiz mums atklāja, cik liela nozīme ir izskatam un tēlam, kādā tu ej uz skatuves. Tērpi šovā bija noteiktā krāsā — katram korim savā. Šova stilists uzšuva dažas kleitas, vestītes, kreklus, bet pārējo vajadzēja gādāt pašiem. Es uz skatuves biju savā apģērbā, ko šova dienā apšuva ar violeto flitera audumu, pievienoja kādus interesantus akcentiņus. Mēs vēlējāmies izskatīties arī atbilstoši dziesmas tēmai, tādēļ paši eksperimentējām un centāmies ieviest daudzveidību savā garderobē. Katru reizi pirms dziedāšanas vērsāmies pie stilista — vai tādā izskatā drīkstam dziedāt? Ne vienmēr stilista domas sakrita ar mūsējām, taču mēs savas idejas aizstāvējām, mēģinājām arvien kaut ko jaunu un eksperimentējām. Man ir kleitiņa, kurai iekšpuse ir violeta, bet ārpusē — melna. Draudzene ieteica izgriezt kleitu uz otru pusi un pielaikot. Tas bija oriģināli, un man radās jauna violeta tieši dziesmai atbilstīga kleita. Frizūras veidot mums līdzi devās frizieres no Lielvārdes. Uzvedību uz skatuves ietekmēja arī mūsu izskats, jo tas ļāva vieglāk iejusties dziesmas tēlā.
Pārņem sacensības gars
— Vai ar Olgu bija viegli saprasties un strādāt?
— Olga ir ļoti uzņēmīgs cilvēks. Viņa ir kā mazs cinītis, kurš gāž lielu vezumu. Katru mēģinājumu viņa kopā ar mums strādāja. Olga ir saprotoša, uzklausa visus, un viņai ir svarīgi, lai visi dalībnieki labi justos. Viņa ir atklāta, pasaka visu, kā ir, un mēs izjutām, cik viņa ir vienkārša, par kuru varu teikt — savējā. Ar Olgu strādāt bija fantastiski, viņa mūs iedvesmoja, un es esmu pagodināta, ka man bija šāda iespēja.
— Televīzijā šovu demonstrēja tiešraidē. Kā juties, dziedot “dzīvajā”, turklāt vēl tūkstošiem skatītāju?
— Pirms šova pirmās pārraides domāju, kā tas būs — dziedāt tiešraidē, bet vēlāk arvien vairāk pārņēma sacensības gars un pārliecība, ka visu, ko esam iemācījušies, varam parādīt iespējami labāk. Satraukums bija pirms katras reizes.
— Kura dziesma pašai bija vistuvākā?
— Spēcīgākās emocijas šova laikā manī izraisīja “Raganas dziesmiņa pirms sprieduma pasludināšanas”. Pēc priekšnesuma nevarēju savaldīt emocijas un sāku raudāt, jo biju tik ļoti iejutusies tēlā, ka likās — pati tieku sadedzināta sārtā. Arī citas mūsu kora dalībnieces jutās līdzīgi. Tāpat finālā, kad dziedājām “Kamēr svecītes deg”, emocijas bija tik spēcīgas, ka asaras bira jau dziesmas laikā. Likās, tas ir pēdējais uznāciens šajā šovā, atcerējos, kā mums gājis mēģinājumos, ko esam piedzīvojuši katru svētdienu. Tieši šo izjūtu dēļ man bija prieks būt uz skatuves.
Ar “zvaigžņu slimību” nesirgst
— Ko par tavu piedalīšanos “Koru karos” teica ģimene un draugi?
— Visi mani atbalstīja — vecmāmiņa, kura vienmēr rūpējas par mani, dod padomus, pamāca un atbalsta mani, tāpat arī vectētiņš. Nezinu, kā lai pateicos mātei — viņa vienmēr man ir tik daudz palīdzējusi, ka nespēšu to atlīdzināt. Arī radi un draugi mani atbalstīja.
— Vai šova laikā juti pastiprinātu apkārtējo uzmanību?
— Šova laikā un arī tagad popularitāte ir jūtama. Cilvēki nāk klāt un saka labus vārdus, skolā pat reizēm jūtos kā zvaigzne, jo daudzi atskatās un nosaka: “Koru kari”. Tas ir interesanti, bet man nav zvaigžņu slimības, jo tai nav nekāda pamata. Labprāt atbildu uz jautājumiem, arī uz vēstulēm portālā draugiem.lv, un esmu tāda pati kā agrāk. Varbūt emocionāli esmu kļuvusi nedaudz citādāka. Citi saka — vēl atvērtāka, drošāka, kāds jautā, kas man noticis, jo esot sagurusi un izmocīta.
— Bijāt ļoti tuvu uzvarai. Kādas bija izjūtas gaidot, kad paziņos uzvarētājus?
— Es izjutu prieku, jo man tobrīd bija vienalga, kurš koris uzvar. Nopietni! Es abus korus uzskatīju par uzvarētājiem, jo iekļuvām finālā. Mums ar Daugavpils kora dalībniekiem izveidojās draudzīgas attiecības. Paspējām pat sarīkot divus kopīgus draudzības vakarus. Manuprāt, daudziem skatītājiem svarīgs bija labdarības mērķis, kam tiks ziedota konkursā iegūtā nauda. Mūsu mērķis bija Spīdalas saliņas estrāde, tomēr tas nav tik cēls mērķis kā citiem.
VIZĪTKARTE.
VĀRDS, UZVĀRDS: Aija Zitāne.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1989. gada 8. decembris, Aizkraukle.
DZĪVESVIETA: Lielvārde.
NODARBOŠANĀS: Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas 12. klases skolniece.
ĢIMENE: vecāki, brāļi, māsa, vecvecāki.
VAĻASPRIEKS: māksla, kultūra, mūzika.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.
