Tagad, vasaras sākumā, īstais laiks, lai dotos makšķerēt sapalus. Īpaši aizraujoši šīs sportiskās zivis ķert, pludinot lejup pa straumi maijvaboles.
Slaidāks par ruduli
Sapals ir karpveidīgo dzimtas zivs. Vizuāli atgādina ruduli, bet ir slaidāks un acis nav sarkanas. Ķermenis sapalam ir slaids, mugura zaļganmelna, sāni un vēders sudrabaini. Vēl vizuāli sapalu var sajaukt ar ālantu, bet sapalam ir mazāk zvīņu sānu līnijā. Spuras sapalam parasti ir oranžas, anālās spuras ārējā mala izliekta, bet mute vērsta uz priekšu. Izmērus sapals sasniedz diezgan ievērojamus — garumā var izaugt līdz 60 centimetriem un svarā sasniegt četrus kilogramus. Paturēt lomā drīkst sapalu, sākot ar 30 centimetru garumu.
Sapals pārsvarā dzīvo upēs, reizēm caurtekošos ezeros un jūras piekrastē upju grīvu tiešā tuvumā. Nārsto no marta. Reizēm izveido hibrīdus ar plaudi, raudu, vīķi un vimbu. Mazie sapali parasti uzturas baros, bet lielie pa vienam vai mazos bariņos, lielākos barus veido pavasarī līdz nārstam. Ziemā sapalu ir ļoti grūti noķert, jo šajā laikā viņš ir mazaktīvs. Ēd praktiski visu: mazas zivtiņas, kukaiņus, vēžveidīgos un arī maizi, mīklu vai kaut ko līdzīgu, kas dabīgos apstākļos sapalam nav atrodams.
Makšķerniekam sapalu noķert ir ļoti aizraujoši, jo viņš ir ļoti uzmanīgs, bet pieķerts rada īstenu cīkstoņa pretošanos. Sapalu var noķert ar pludiņmakšķeri, spiningu, mušiņmakšķeri, vasaras mormišku (tas ir, pēc ziemas makšķeres principa, tikai tiek izmantota parasta vasaras makšķere, kaut vai labs, viegls teleskops). Sardziņu stiprina makšķeres galā, un tas ieņem sānu pozīciju. Makšķernieks iet gar krastu vai pa ūdeni un vietās, kuras viņš uzskata par perspektīvām, iemērc mormišku (parasti tas notiek ūdensaugu lodziņos vai uzreiz aiz ūdenszālēm).
Vislabāk saulainā dienā
Neatkarīgi, ar kādu makšķerēšanas metodi jūs gribat noķert sapalu, viņu copē patīkamākais ir tas, ka vislabāk ķeras saulainā laikā, pašā dienas vidū, kad citas zivis ir mazaktīvas. Tāpēc, ķerot sapalus, vienmēr var izbaudīt arī citus vasaras priekus, piemēram, sauļošanos. Tikai jāatceras, ka sapals ir ļoti uzmanīgs, tāpēc jāuzvedas ir ļoti piesardzīgi un jācenšas būt pēc iespējas neuzkrītošākam.
Ar pludiņmakšķeri sapalu var noķert, izmantojot pludināšanas metodi vai štekera kātu. Pludiņš, protams, jāliek viegls un ļoti labi līdzsvarots. Par ēsmu var noderēt maza zivtiņa, slieka, kāds kukainis, reizēm arī mīkla. Ēsmu parasti iemet pret straumi un tad mēģina pludināt pa straumi, līdz seko cope, vai tik tālu, cik atļauj makšķernieka prasme un aukla.
Var izmantot parasto pludiņ-makšķeri, spiningu, koka gabalu, bet var auklu turēt arī rokās. Princips ir vienkāršs. Ņemam pietiekami garu un caurspīdīgu auklu, piesienam mazu āķīti. Uz āķa liekam kādu kukaini un metam straumē. Straume pati nes kukaini pa ūdens virsmu, un, īpaši pavasarī, bieži vien sapals uzbrūk šādam straumes nestam kukainim. Izvilkšana tad ir makšķernieka ziņā.
Ķerot ar vasaras mormišku, visefektīvākais ir pašam pārvietoties pa ūdeni vai arī stāvēt krastā pie kāda koka vai krūma. Pārējais jau ir atkarīgs no paša makšķernieka, cik labi viņš pieprot ar tādu makšķerrīku apieties.
Metode noder arī
asariem
Ar spiningu sapalu var piemānīt uz vobleriem, šūpiņiem, rotiņiem un dažādiem silikona mānekļiem. Kātu vajag izvēlēties tādu, ar kuru pašam būs ērti visu dienu spiningot. Visērtāk ir izmantot “light” vai pat “ultralight” klases spiningu. Auklu sapaliem labāk lietot monofilo, jo sapals ir ļoti uzmanīga zivs un pītā aukla tomēr ūdenī ir daudz labāk saskatāma. Labāk nekādu pavadiņu nelikt, tā copi tikai pasliktina. Labāk tomēr zaudēt kādu mānekli, ja pieķeras līdaka. Bet tas notiek reti, jo sapals uzturas straumēs, atstraumēs un uz straumju robežas, bet līdakām šīs nav iecienītākās uzturēšanās vietas, jo tur nav slēpņa. Makšķerēt vislabāk, pašam esot ūdenī, tad zivs makšķernieku neredz. Stāvot krastā, zivs ļoti labi redz makšķernieku un kļūst piesardzīga. Metienu parasti izpilda straumes virzienā un tad pret straumi velk pie sevis. Vobleru priekšrocība ir tā, ka, ja tiek izmantoti peldošie vobleri (“minnow” tipa), tad tos var pat nemest, bet vienkārši nopludināt pa straumi, cik tālu vajag, un tad vilkt klāt. Vislabākie vobleri ir tādi, kas nav pārāk lieli un ir dabīgas zivtiņas nokrāsās. Var mēģināt izmantot arī poperi, bet straumē ar “light” vai “ultralight” klases kātu un monofilo auklu tas ir praktiski neiespējami. Rotiņu priekšrocība ir tā, ka tos straumē var praktiski noturēt uz vietas, klāt nevelkot. Makšķernieks iemet pa straumei rotiņu, tad to nedaudz pievelk un tur, bet straumes spēks rotiņu griež uz vietas, lēnām to paceļot uz ūdens virsmas. Kad rotiņš ir sasniedzis ūdens virsmu, tad to vajag atkal pievilkt tik daudz, lai tas noiet līdz gruntij, un tad atkal to var turēt uz vietas. Reizēm šāda makšķerēšanas metode ir ļoti rezultatīva ne tikai sapaliem, šādi ļoti labi ķeras arī asari.
Gastronomiskā vērtība sapalam nav īpaši augsta, un arī asaku ir daudz. Toties sapals ir ļoti sportiska zivs, tāpēc, ja jūs nemakšķerējat zivju, bet gan sava prieka dēļ, tad ieteicams noķertos sapalus palaist, lai viņi paaugas vēl lielāki un nākamreiz izvelkot sagādā vēl lielāku prieku.
