Pieslapināju zem krēsla. Garlaicīgi. Atcerējos savu trauksmaino jaunību, kā mani pieķēra virtuvē pie kondensētā piena kārbas.
Pieslapināju zem krēsla. Garlaicīgi. Atcerējos savu trauksmaino jaunību, kā mani pieķēra virtuvē pie kondensētā piena kārbas. Paspēju iebāzt ķepu kārbā līdz pašam elkonim un uz trijām paspruku zem dīvāna. Viņi staigā apkārt dīvānam un bļaustās, bet es tik smīkņāju un laizu kondensēto pienu no ķepas. Idille! Ar šo jaunības epizodi es īpaši lepojos.
Šodien man ir uznācis slinkums. Slapināt slinkums, ēst slinkums — uz visu slinkums. Ielīdu skapī un klusītēm snauduļoju. Tikai viņi tādi tramīgi — staigā pa istabām un atskatās. Gaida, ko es tādu būšu viņiem sagatavojis. He!
Šķīvji gan viņiem ir pretīgi. Mēģināju apēst gaļas gabalu no viņu zupas šķīvja. Gan tā, gan šitā izmēģināju iekosties — nekā. Nebūtu ar ķepu izvilcis laukā, vispār bešā būtu palicis! Toties pieslapināju zem krēsla. Forši!
No rīta veicu mājas inspekciju. Apmaldījos segas pārvalkā. Knapi laukā tiku! Pienes pilnu māju ar visādiem mēsliem, bet man pēc tam jācieš! Kaļu atriebības plānu.
Izkalu. Īstenoju. Apēdu kaut kādu draņķi, kas uz galda mētājās, laikam ievārījumu. Izpūtu to visu laukā uz dīvāna. Sēžu skapī, gaidu, kas būs.
Uh! Bija jautri! Spiedza viņa nudien skaļi. Pat līdz ultraskaņai tika. Bet vakarā tāpat ēst iedeva.
Pieslapināju zem krēsla. Garlaicīgi. Nezinu, ko tādu lai izdomā. Vakar viņš pa vannasistabu rosījās. Jāapskatās, vai nav kas interesants parādījies.
Šodien bija jautri. No vannas apakšas kaut kāda kaste bija izņemta, tāpēc tur varēja ielīst un visu kārtīgi izpētīt. Nekā interesanta. Viņa atnāca, pielaida ūdeni un sāka mazgāties. Tad es kā sāku kliegt! Tad viņa sāka kliegt un plika un slapja no vannasistabas izskrēja! Tad viņš ar kaut kādiem daiktiem atskrēja: “Nebļauj, kaķīt, nebļauj! Tūdaļ mēs tev palīdzēsim! Atbrīvosim tevi!”. Pagaidīju, kamēr viņš kaut ko salauza un sāka lamāties, tad pats izlīdu no vannas apakšas, noglaudos viņam gar kāju un iespruku aiz skapja. Viņi kliedza un draudēja ar mani izrēķināties līdz pat vēlai naktij! Bet ēst tomēr iedeva.
Šorīt viņš mani nokaitināja. Virtuvē prasīju ēst, bet viņa man saka: “Tev vēl tur ir šķīvītī!”. Kas man tur ir? Tās pāris “Whiskas” karotes! Smieklīgi! Tas man tā — visādiem gadījumiem. Pašiem taču arī cepumi uz galda stāv! Vārdu sakot, nelikos mierā, kamēr viņš man uz šķīvīša visu kārbas saturu uzlika. Teica: “Rij, behemot! Kaut tu aizrītos! Tikai apklusti!”. Riju arī. Visu apēdu un vēl demonstratīvi šķīvi izlaizīju!
Guļu skapī, tusnīju. Nekad vairs neēdīšu. Viņš man šito vēl pieminēs! Kad atlabšu.
Viss notiek pēc plāna. Jau izlūdzos trešo piena porciju. Uz šmuckasti neeju, ciešos. Gaidu, kamēr viņi aizies gulēt. Aizgāja. Pēdējā brīdī iespruku koridorā — jau acis sprāga no pieres laukā. Kā es laidu uz viņa kurpēm! Viss koridors pludoja! Šonakt pagulēšu zem skapja, drošāk. Gaidu rītu.
Tas nav godīgi! No rīta mani pamodināja viņu smiešanās: “Tad nu gan mūsu runcis “pažarnieku” tēlojis! Vai tu aizmirsi virtuves durvis atstāt pa nakti vaļā? Beidzot man būs iemesls nopirkt jaunas kurpes! Vecās jau sen gribēju mest laukā…”. Tā mani pazemot! Kaķim nav dzīves šajā mājā!
Pieslapināju zem krēsla. Garlaicīgi. Kaut kas jāizdomā…
(www.ass.lv)
