Kad 1990. gada 4. maijā no prieka raudājām par pieņemto Neatkarības deklarāciju, patiesībā nekas vēl nebija panākts. Kad jaunatgūto brīvību neticamā vienotībā nosargājām 1991. gada janvāra barikādēs, arī tad Kremļa varai pār mums nebija pielikts punkts. Jo mēs nezinājām, ka gaidāmi augusta notikumi gan Maskavā, gan Rīgā. Toreiz to sauca par puču jeb valsts apvērsuma mēģinājumu.
Maskavā tad jau bija izsludināta ārkārtas situācija. Atceros, Krievijas televīzijā raidījumu vietā translēja baletu “Gubju ezers”, un neviens īsti nezināja, kāpēc tas tā. Tajā laikā omonieši Rīgā jau bija ieņēmuši Latvijas Televīzijas centru, Latvijas Radio namu, telegrāfu un telefona centrāli, Iekšlietu ministriju. Par to uzzinājām no diktores Veltas Puriņas teiktā, pirms televīzija pārtrauca darboties. Tilti pār Daugavu tad jau bija bloķēti, un nekādas barikādes mēs vairs uzcelt nevarētu, ja arī mēģinātu.
Un šajā bīstamajā laikā Latvijas Republikas Augstākā Padome izstrādāja un 21. augustā pieņēma konstitucionālo likumu “Par LR valstisko statusu”. Par šo likumu nobalsoja 111 deputātu, 13 bija pret. Pieņemot konstitucionālo likumu, bija atcelts pārejas periods un noslēgta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana de facto. Tas nozīmēja — vairs nedarbojās neviens PSRS likums, bet arī savu vēl nebija. Tikai pēc šī likuma pieņemšanas Latvijas neatkarību sāka atzīt citas valstis, un pirmā to izdarīja Islande.
Kamēr radio vēl translēja Augstākās Padomes sēdi, kāri tvērām katru no tribīnes teikto vārdu. Un tad pēkšņi debates pārtrauca paziņojums, ka Augstākajai Padomei tuvojas omoniešu bruņumašīnas. Tikai daudz vēlāk uzzinājām, ka Augstākās Padomes deputātus pa tālruni draudēts apšaut un sabraukt ar tankiem. Taču deputāti darbu turpināja, nemuka, kur kurais. Toreiz bija vajadzīga daudz lielāka drosme nekā pirms gada 4. maijā, Neatkarības deklarāciju pieņemot. Deputāti nezināja, kur viņi būs nākamajā dienā, varbūt tiks arestēti vai nebūs vairs dzīvo vidū.
Šīs nav atmiņas no vēstures grāmatas, tas viss ir piedzīvots un nav aizmirstams. Katru gadu 21. augustā šie notikumi ir jāatceras, jo tie mums reāli deva brīvību. Kad tagad pajautāju jauniem cilvēkiem, vai viņi kaut ko zina par augusta puču, viņi lielākoties nespēj atbildēt. Viņi nevar iedomāties, ka pa Rīgu varētu braukt tanki.
