Dzidras Čumakevičas dzīvē nozīmīgi notikumi gadās divreiz — pēc smagas slimības kā no jauna piedzimusi, pirms diviem gadiem otrreiz pievērsusies dzejas rakstīšanai, divas reizes mūžā saskārusies ar augstākiem spēkiem. Arī draugs pēc vīra nāves ir kā likteņa sūtīts. Ak, jā, viņai ir arī divi dēli un pagaidām gan tikai viens mazbērns.
Sava pasaku
pasaule
Desmit bērnu lielajā ģimenē Dzidra ir devītā. Paaugusies, un kāds neredzams spēks viņu vilcis pie grāmatām. Māte slinkot neļāva, bet, kamēr brāļus un māsas nodarbināja mājas darbos, mazā Dzidra nolīdusi istabaugšā un lasījusi. Sākot no pasakām, līdz Viļa Lāča romāniem, Raiņa darbiem. Skolas bibliotekāre rokas vien noplātījusi, sakot: “Mīļais bērns, man vairs tev nav ko dot.”
— “Staburaga” lasītāji iepazinuši un iecienījuši jūsu dzejoļus. Vai ar dzeju aizrāvāties jau bērnībā?
— Tik daudz lasot, arī dzīvoju ne tajā vidē, kāda man apkārt, bet savā — pasaku pasaulē. Iedomājos sevi kā princesi vai kādu citu tēlu. 6. klasē iespaidu no grāmatām bija pietiekami daudz, lai uzdrošinātos radīt ko savu. Tapa pirmie dzejoļi. Tam laikam un garam atbilstoši — par dabu, Daugavu. Literatūras skolotājas uzmundrināta, vienu aizsūtīju laikrakstam “Pionieris”.
Dzīve jāsāk
no jauna
No 17 gadu vecuma saucu sevi par koknesieti, ilgus gadus strādāju par pārdevēju, veikala vadītāju. Tad 10 gadu pagāja, braukājot no mājām uz Rīgu, līdz pirms septiņiem gadiem atgriezos Koknesē uz visiem laikiem. Te nu otrajā gadā notika nelaime — insults, plīsa galvas asinsvads, un es vairākus mēnešus pavadīju slimnīcā, vienubrīd likās, ka tā ir pēdējā dzīves diena. Mēnesi nogulēju gultā bez kustībām, dzīve bija jāsāk kā no jauna. Mācījos sēdēt, staigāt. Tajā laikā pārņēma smaga depresija. Palīdzēja mīļie cilvēki, kuri bija apkārt. Bija laiks, kad nekas neinteresēja, kad stundām skatījos vienā punktā. Māsa mani ar varu grūda sabiedrībā, neļāva “iesēdēties”. Gājām uz koncertiem, bet es ar lielu nepatiku klausījos un domāju: kur un kāpēc mani šurp atvilka? Tā pagāja trīs gadi, līdz atkal modās vēlēšanās darīt. Sāku rak-stīt dzejoļus, klausījos mūziku, interesējos par to, kas notiek pasaulē.
Pirmais — dēlam
— Kā top jūsu dzejoļi?
— Kad ir iedvesma, zinu tēmu, vārdi it kā paši kārtojas vietās, man tik tos jāspēj pierakstīt. Nesēžu un gari nedomāju, ir pat dzejoļi ar desmit pantiņiem, kuri top piecās minūtēs. Vien secinu, ka mana latviešu valoda nav tik bagāta, un nereti jāpiedomā, lai rindas būtu ar atskaņām. Bet šo divu gadu laikā gandrīz divsimt dzejoļu esmu uzrakstījusi.
Tagad, kad dienas paiet kopā ar divgadīgo mazdēlu Ričardu, dzejoļiem atliek vien laiks, kad viņš guļ.
— Vai atceraties savu pirmo dzejoli?
— Tas radās laikā, kad dēls zaudēja darbu Latvijā un devās peļņā uz Angliju. Pirms aptuveni diviem gadiem. Tik ļoti sāpēja sirds, un kā veltījums bērnam, domājot par to, kāpēc viņam jādodas prom no mājām, jāklīst pa pasauli, sarindojās panti.
Ietekmē pašas
pārdzīvotais
— Visi dzejoļi radušies personīgo pārdzīvojumu ietekmē?
— Tie, kuri par mīlestību, noteikti. Mīlēju savu vīru, lai arī pēdējie gadi bija smagi. Viņš aizrāvās ar alkoholu un mūžu beidza, pakļūstot zem vilciena. Tolaik arī zaudēju darbu, paliku ar diviem bērniem. Sameklēju darbu Rīgā, veikalā “Tallina”. Ik pārnedēļas braucu uz galvaspilsētu. Knapinājos, taupīju naudu, dzīvoju kaut kādā ūķītī. Rīgā satiku jauku, labsirdīgu cilvēku, krietni vecāku par mani. Joprojām esam kopā, viens otru atbalstām. Viņš pieņēmis manus bērnus un mazbērnu.
Bet tās sāpes, kuras bija manī, līdz galam neizteiktā mīlestība izpaudās dzejas rindās. Ietekmējos arī no mūsdienu jauniešiem. Viņi ir tik nepastāvīgi jūtās. Kas tā par mīlestību, ja saiet kopā un jau otrajā dienā plēš viens otram matus? Bet viss taču ir izrunājams, atrisināms cilvēcīgi.
Meitenes kā
rozes
— Kāds, jūsuprāt, ir iemesls šādai nesaskaņai?
— Uzskatu, ka taisnība tiem, kuri teic: katra nākamā paaudze dvēseliski nevis uzlabojas, bet tieši pretēji — viņus arvien mazāk kas interesē. Cik ir to, kuri mūsdienās lasa dzeju? Maza saujiņa. Ar dzejoļiem gribas iepriecināt lasītājus, un rakstu es ne jau tāpēc, ka man tik ļoti patīk to darīt, bet šādā veidā vēlos palīdzēt cilvēkiem, lai viņi no mana veikuma var paņemt kaut kripatiņu labestības. No vār-smām, kas ne tik mīļas, gūtu kādu atziņu.
— Vai īsta mīlestība dzīvē ir tikai viena?
— Īsta mīlestība nekad nebeidzas. Lai arī kāda bija kopdzīve ar vīru, tā mīlestība man bija pirmā un, ja man būtu iespēja visu sākt no jauna, vēlreiz ar viņu apprecētos, tikai dzīvotu citādi. Cīnītos par to, lai viņš nedzer. Varbūt toreiz to nepratu. Aizraušanos var būt daudz, un šķiršanās sāpes pāriet. Ar laiku atrodi kādu, ar kuru proti sadzīvot. Bet tā ir draudzība, uzticēšanās. Tāda mīlestība, kāda aprakstīta leģendā par Turaidas Rozi, mūsdienās varbūt arī ir iespējama, tik vairs ne uz mūžu, bet īsu brīdi.
— Katram dzejolim ir arī zemteksti, kā rakstot par kokiem rudenī vai iedomīgo rožu skaistumu? Piemēram, rindas “Kā gan tu varēji vārdiem tik skarbiem pazemot citus vēlreiz un vēl…” domātas kādam konkrēti?
— Ir, ir arī daļa līdzības ar cilvēku gan kokiem, gan ziediem. Skaistās pilsētas meitenes ir kā rozes, iedomīgas un ar ērkšķiem. Dzejolis “Veltījums “labajiem” darba devējiem” adresēts vienam no bijušajiem priekšniekiem. Nedod dievs, dzīvē tādu sastapt.
Sauc par Ronīti
— Kad sastopat negatīvi noskaņotu cilvēku, kā ar viņa radītajām emocijām tiekat galā?
— Ar tādiem cenšos kontaktēties jokojot. Bet esmu iemācījusies arī uzklausīt. Kad biju vēl jauna un strādāju par pārdevēju, pircēji pie manis nāca kā uz grēksūdzi. Brīnījos, ka man, mazpazīstamam cilvēkam, uztic tādas lietas!
Tolaik veikalā visu rēķinājām ar skaitīkļiem. Kamēr lēnām skaitīju, pircējs pusi dzīves izstāstīja. Laikam tā bija mana sūtība — būt pārdevējai. Tāpēc citam darbam neesmu pievērsusies. Arī tagad, kad aiz letes vairs nestāvu, pietiek ielūkoties cilvēka sejā, lai sajustu, kas ar viņu notiek.
— Vai jūsu dzejoli kāds izvēlējies dziesmas tekstam?
— Kāda meitene portālā draugiem.lv jautāja man, vai es tam piekristu. Neesmu par to domājusi. Jau populārām dziesmām, kā “Vijolnieks”, “Baltā roze”, uzrakstu savus vārdus. Arī tai, ko Lauris Reiniks dziedāja “Eirovīzijas” konkursa atlasē.
Dzejoļus grāmatā gan varētu apkopot, vien naudas nav tik daudz. Kā pensionāre ar invaliditātes pensiju, mazāku par divsimt latiem, pat neceru. Arī sapni pabūt Izraēlā diez vai kādreiz piepildīšu.
— Vai arī jums kā dažiem dzejniekiem ir pseidonīms?
— Tā kā esmu apaļīga, tuvākie iesaukuši par Ronīti. Mīlīgs, apaļīgs un labsirdīgs ronītis — tā par mani saka.
Vispatiesākā
grēksūdze
— Ticat Dievam?
— Pirmā saskarsme ar augstāku spēku bija laikā, kad vecākais dēls septiņu gadu vecumā pamatīgi nobijās un saslima. Tā nomocījāmies trīs gadus, līdz aizvedu pie ekstrasenses Daces Rīgā. Un pirmais, ar ko viņa pārsteidza, ieejot kabinetā: mamma, ko jūs gribat, jūsu bērns nav nokristīts! Tas bija kā ar āmuru pa galvu. Atbraucu mājās, nokristīju, iesvētīju, visu izdarīju, un bērnam slimība pazuda uz visiem laikiem. Kopš tās reizes ne tikai pati, arī bērnus iedvesmoju apmeklēt baznīcu, nožēlot grēkus.
Otrā reize — kad pēc insulta biju tikpat kā uz nāves gultas un jutu, ka šajā saulē viss kļuvis vienaldzīgs. Tad grēksūdze mācītājam Aizkraukles slimnīcas mazajā kapeliņā bija vispatiesākā. No pasaules negribas aiziet vienkārši, bet, izliekot no sevis visu, ko reiz esi darījis sliktu. Tajā brīdī viss apkārt kļūst vienaldzīgs. Nav svarīgi, ko par mani teiks cilvēki, ko padomās. Tā diena bija tik īpaša, lai arī jutos ļoti slikti. Pēc tam veselība uzlabojās. Varbūt tad Dievs mani apstādināja un teica: pietiek. Pietiek skriet un domāt, kā vairāk nopelnīt. Tāpēc arī liela daļa dzejoļu veltīta Dievam, un tajos slavināta Dieva mīlestība.
— Rudens, ziema — laiks, kad cilvēki ieklausās sevī vai arī ļaujas izmisumam. Kā ar nomāktību tiekat galā jūs?
— Mans saules stariņš ir mazdēls. Viņa dēļ vērts dzīvot un cīnīties. Tiem, kuri darbu zaudējuši vai citādi jūtas sagrauti, nav vērts teikt — cīnies, tev jāturas, bet reāli jāpalīdz. Šajā laikā jāpārdomā gadā padarītais, ko esi devis un ko ņēmis. Kaut vienīgo reizi gadā jāaiziet uz baznīcu. Es kā katoļticīgā uzskatu, ka arī ticībā stingrībai jābūt un, ja nožēlo grēkus, tad pa īstam.
