Mums ar Indriķi mājās tagad ir politiskais karš. Ir nu gan cilvēks! Viņš visu laiku “ēd” Šleseru! Bet viņš taču ir tik smuks! Un kāda viņam sieviņa un bērniņi! Un pats nedzērājs!
Mums ar Indriķi mājās tagad ir politiskais karš. Ir nu gan cilvēks! Viņš visu laiku “ēd” Šleseru! Bet viņš taču ir tik smuks! Un kāda viņam sieviņa un bērniņi! Un pats nedzērājs! Es bieži viņu Indriķim izvirzu kā vīrieša ideālu.
Bet Indriķis viņu visu laiku lamā par nesalabotajiem ceļiem. Bet vai tad Šlesers tos ceļus izārdīja? Tie, pa kuriem viņš braukā, ir taču kārtībā, un zobu protēze nav jāliek kabatā, lai neizkrīt no mutes, kā tas ir, piemēram, braucot uz Seci.
Ja tā labi padomā, reti kurš ministrs tik daudz laba darījis kā Šlesers! Vai tad mūsu puikam būtu tik viegli aizbraukt peļņā uz ārzemēm, ja būtu dārgas lidmašīnu biļetes? Šleseram var būt pateicīgi vai puse Latvijas, kuri izbraukuši no valsts!
Arī vietējās pašvaldības varēja izmantot viņa darba augļus, nevis gausties par ceļiem. Vajag taču domāt radoši! Pieraduši tik pa zemes ceļiem braukāt, vai tad nevar izstrādāt kādu maršrutu pa gaisa ceļiem. Vai nebūtu jauki, ja reizi dienā kursētu lidmašīna maršrutā Aizkraukle — Sece? Pāris minūšu laikā būtu galā. Lidaparātu varētu aizdot Repše. Tā nu būtu viņa artava tautas labā.
Izabella
