Esot “copeslietas.lv” ekspertos, joprojām iznāk ļoti daudz atbildēt uz jautājumiem, kas skar zivju iebarošanas un atrašanas problēmu. Zinu, ka ne katram ir un varbūt nemaz nav vēlmes ieskatīties internetā, tāpēc padalīšos ar savām zināšanām arī te un varbūt kādam palīdzēšu ar savu pieredzi.
Starta un turpmākā iebarošana
— Vienmēr ir interesējis jautājums par tālāko iebarošanu pēc starta iebarošanas. Pēc cik ilga laika ir jāveic papildu barojums un vai tas neaizbaida zivis?
— Starta barojumā, ja makšķernieks nav sacensībās un blakus nerosās konkurenti, parasti tiek izlikti aptuveni 50% iebarojamās barības. Pēc tam vadāmies pēc apstākļiem. Šos apstākļus nosaka zivju daudzums (par to spriežam pēc aktivitātes). Ja izvēlētajā copes vietā valda pilnīgs klusums, nav vairāk jēgas ūdenī mest barību. Tas pats attiecas uz vārgu copīti, kuras rezultāts pirmajā stundā ir pāris zivteļu. Protams, ir varbūtība, ka zivs pienāks vēlāk, un tas ļoti bieži tā arī notiek. Šajā situācijā sniegt perfektu recepti var tikai cilvēki ar utopisku domāšanu. Lai viņi man piedod…
Pie aktīvas (vai daudzmaz aktīvas) zivs copes piebarošanu parasti veicu ik pa 30 — 40 minūtēm. Pilnīgi pietiek ar divām trim apelsīna lieluma bumbām. Zivs no tām neizbīsies pat tad, ja dziļums, kā, piemēram, uz līņiem, būs aptuveni 60 centimetru. Pilnīgi iespējams, ka būs pauze aptuveni 20 minūšu, bet tas arī viss. No uzklātā galda viņa projām neies.
Tikai “iedod pa
zobiem”
— Man ir konkrēta problēma, kas jums droši vien liksies smieklīga. Makšķerēju iebarotā vietā no krasta, aptuveni 20 — 25 metru attālumā. Ēsmā naktenis vai mēslu slieka. Pludiņa svars 7 grami. Ņem brekši, bet situācija ir tāda, ka viņi pludu nogulda, taču nekādi neizdodas piecirst. Pa retam gadās 400 — 600 gramu zivis, bet tas arī ir viss. Daudz tukšo piecirtienu.
— Patiešām, nekā smieklīga tur nav. Es domāju, ka ļoti daudzi cīnās ar šo problēmu un nekādi, pat vairāku gadu garumā, nespēj ar to tikt galā. Būtībā viss ir ļoti vienkārši… It kā vienkārši, bet nepieciešams tikai nedaudz padomāt. Slikti, ka cilvēks neuzrakstīja dziļumu, kādā tiek makšķerēts, un vai tā ir upe vai ezers, bet pamatdoma ir skaidra.
Pavadiņas garums upē ar kaut vai nelielu straumi noteikti būs ap 70 centimetru. Savukārt stāvošā ūdenī pietiks ar 50 centimetriem, bet īsākas gan neieteiktu. Iedomājamies situāciju — breksis paceļ ēsmu un nogulda pludiņu. Tātad viņš ir pacēlis, kā minimums, 50 centimetru pavadiņu plus vēl vismaz 10 centimetru pamatauklas, jo svins ieņem bezsvara stāvokli, ko apzīmē guļošais pludiņš. Ja visa šī darbība norisinās 20 — 25 metrus no krasta, tad nav grūti parēķināt leņķi no makšķeres spices līdz pludiņam un uz leju līdz svinam. Plusā klāt nāk vēl pavadiņas garums, kas ir pacelts no grunts. Lai izdarītu konkrētu un zivi ķerošu piecirtienu, nāksies izdarīt piecirtiena vēzienu uz aptuveni 1,5 metriem. Taču visbiežāk ir tā, ka makšķernieks it kā piecērt, bet patiesībā kustība ir aptuveni ap 70 centimetriem, un tās nobeigums tikai maigi izvelk āķi ar ēsmu no brekša mutes. Labākajā gadījumā “iedod pa zobiem”, kā mēs sakām, un ar to arī viss beidzas.
Nākamā problēma ir āķa izmērs. Ja copei ir kā naktstārpi, tā mēslu sliekas, tad kāpēc gan sarežģīt sev dzīvi un likt breksim izcīnīt kauju ar naktstārpu, ja pa rokai ir mēslu slieciņas, kas brekša mutei būs daudz pievilcīgākas un kārdinošākas. Turklāt viņas arī būs vieglāk iestūķējamas mutē. Naktenis ir kārdinošs kumoss breksim, vimbai, karpai, karūsai, samam, zutim un tā vēl varētu paturpināt, bet jebkurā situācijā makšķerniekam zivij jāpiedāvā pēc iespējas mazākais kumosa gabaliņš, jo tad būs daudz tiešāks zivs mutes kontakts ar āķīti. Bet āķa izmērs ir atkarīgs no ēsmas lieluma. Ja šoreiz runājam par brekšiem, tad nr. 12 derēs sešiem — astoņiem baltajiem, nr. 10 — mēslu sliekām, bet nr. 8 — naktstārpam.
Brīvība ēsmu izgaršot
— Līnis ar fīderi. Kaut kas reāls vai iznāk tikai ākstīšanās? Vieta iemetienam ir 15 — 20 metru no krasta. Zāļu nav. Mani uztrauc pati copīte. Uz pludu acs ‘‘piešauta’’, bet kā būs ar fīdera spici un kā līnis darbosies? Man nav ne jausmas.
— Manā skatījumā viss, kas ir jauns un eksperimentēšanas procesā, vienmēr ir ļoti interesanti. Šī lieta un copes veids gan ir zināmi. Līnim, tāpat kā karpai, ir jādod “brīvība” ēsmu izgaršot un apēst. Karpa noteikti ir agresīvāka, bet līnis tāds gardēdis, kas bez steigas “izsūkās” pat motili, kur nu vēl naktstārpu. Ar fīderi var ļoti labi makšķerēt arī zālainās vietās un nebūt nav vajadzības pēc tīra lauciņa. Galvenais — lietot pareizu sistēmu. Tā kā tālu nav jāmet, jo līnis nav no bailīgajām zivīm, tad lietojam vieglo barotavu un bez svina. Iebarošanu neizdara tā, kā ierasts — ar fīdera vairākkārtīgu mētāšanu, bet gan ar roku. Pavadiņa nav garāka par 30 centimetriem, bet tas ir situācijā, ja metam pa tiešo zālēs. Ja ir izvēlēts no zālēm tīrāks laukums, tad pietiks ar 50 centimetriem. Aukla nav jānovelk, kā to parasti darām, makšķerējot ar fīderi. Auklu atstājam maksimāli atslābinātu, jo līnim patīk ar ēsmu nedaudz “pabraukāt”. Ja viņš sajutīs pretestību, no ēsmas centīsies atbrīvoties.
Līnis — iebarojamā zivs
— Esmu dzirdējis, ka līni nemaz nevajagot iebarot. Atrodi vietu un sāc tikai copēt.
— Nu, teiksim tā — ja ir vēlme noķert ātrāk un vairāk, tad šī politika nederēs, ja nu vienīgi trāpi uz līņu eldorado. Tāpat var paveikties un uztrāpīt uz vietu, kur tikko kāds cits ir darbojies un itin pieklājīgi iebarojis. Tā var paveikties. Pēc šādām situācijām rodas priekšstats, ka līnis ņem bez iebarošanas. Patiesībā ir jāzina, ka līnis tikai līdz aptuveni 200 gramu smagumam ir bara zivs. Pēc tam viņš sāk patstāvīgas gaitas. Līnis noteikti ir iebarojamā zivs, un to ir pierādījuši mani vismaz 30 copes gadu. Vienā vakarā var izvilkt vienu vai divus līņus, bet var izbaudīt copes priekus un, nekļūstot par “gaļenieku”, pareizi iebarot, paņemt savus piecus atļautos eksemplārus, bet tos, kas ir mazāki par kilogramu, palaist. Visam tam pa starpu, varu derēt, piedzīvosiet vismaz trīs iznācienus, kas sauksies “iedevu pa zobiem”. Nu un? Vai tad katru zivi nepieciešams izvilkt?
