Sācies jaunais mācību gads, kārtējo reizi iezīmējot noteiktu problēmu loku. Šoreiz aktuāls ir jautājums gan par studējošās jaunatnes pakāpenisku aizplūšanu no Latvijas, gan joprojām neieviesto sistēmu, ka nauda seko skolēnam, gan arī to, ka izglītības sistēma visos līmeņos vairs netiek līdzi mūsdienu prasībām. Uz jautājumiem atbild augstskolas “Turība” valdes priekšsēdētājs, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viceprezidents AIGARS ROSTOVSKIS.
— Cik lielā mērā var teikt, ka Latvijas augstskolu sistēma ir gatava jaunajam mācību gadam?
— Domāju, ka lielā mērā augstskolas tam ir gatavas. Nekas tāds jau nav noticis, lai šī sistēma tam nebūtu gatava.
— Nereti ir norādīts, ka mūsu jaunieši arvien vairāk izvēlas nevis kādu no augstskolām Latvijā, bet gan studijas ārzemēs. Jūsu skatījumā te runa ir par ažiotāžu vai šāda tendence tiešām ir?
— Tendence tiešām tāda ir. Precīzus skaitļus gan ir grūti nosaukt. Studentu pie mums tiešām paliek mazāk, bet kritums šogad nav bijis tik liels, lai būtu pamats bažām par katastrofālu situāciju. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka nākotnē situācija šajā jomā saasināsies — studentu Latvijā paliks arvien mazāk. Vienīgais veids, kā glābt šo situāciju, ir ārvalstu studentu piesaiste, tādējādi kompensējot aizbraukušos vietējos jauniešus.
Protams, Latvijā aktuāls ir demogrāfijas jautājums — studējošo te paliek mazāk, jo pirms 15 — 18 gadiem bērnu dzima mazāk. Vēl viena tendence ir studentu aizbraukšana no valsts. Un šo procesu nevar apturēt, tāpēc, kā jau teicu, ir jādomā par ārvalstu studentu piesaisti.
— Kādi jūsu skatījumā ir galvenie iemesli, kāpēc cilvēki izvēlas studēt ārpus Latvijas?
— Godīgi sakot, es vairāk vai mazāk pat atbalstu šādu aizbraukšanas procesu. Tas, ka cilvēki studiju laikā var iepazīt pasauli, ir tikai normāli. Galvenais jautājums gan no sabiedrības, gan valsts viedokļa ir par to, kā panākt, lai šie cilvēki pēc studiju pabeigšanas atgrieztos Latvijā. Tādējādi mums kā sabiedrībai, kā valstij viņiem ir jāpiedāvā iespēja atgriezties ar jauniegūtām zināšanām un te realizēties, radot pievienoto vērtību Latvijā. Te runa ir par šķēršļu samazināšanu uzņēmējdarbībai, par to, lai saruktu vietējā birokrātija un aizbraukušajiem cilvēkiem, pabeidzot studijas, būtu vēlme atgriezties.
— Un tomēr — kāpēc jaunieši arvien vairāk dod priekšroku studijām ārpus Latvijas? Augstskolu skaits Latvijā taču ir pietiekami liels.
— Lielākā daļa jau nekur neaizbrauc. Prom pārsvarā dodas drosmīgākie, un tas ir normāli. Ja man šobrīd būtu 18 gadu un es sāktu studēt, droši vien vismaz daļu no studijām izvēlētos pavadīt ārzemēs, lai paplašinātu redzesloku, lai varētu iepazīt citu kultūru, iemācīties izdzīvot, mācoties svešumā. Svarīgākais — lai cilvēki pēc šādām studijām ārzemēs atgrieztos Latvijā.
Šajā kontekstā nereti izskanējis, ka Latvijas augstākā izglītība esot nekonkurētspējīga, bet es tam neesmu gatavs piekrist — tā nav! Protams, visur ir savas problēmas, bet daudzās valstīs, ieskaitot Rietumeiropu, konservatīvisms un stagnācija ir dziļāka nekā Latvijā.
— Pieļaujat, ka perspektīvā studentu skaita samazināšanās dēļ kāda Latvijas augstskola varētu beigt savu darbību?
— Domāju, ka vidējā termiņā un ilgtermiņā noteikti kaut kāda konsolidācija notiks. Tās augstskolas, kas nemainīsies laikam līdzi, tās mācību iestādes, kas neizveidos pietiekami lielu ārvalstu studentu ‘‘portfeli’’, nenovēršami būs spiestas tikt galā ar problēmām.
— Bieži ir runāts par reformu nepieciešamību Latvijas izglītības sistēmā, ar to pārsvarā gadījumu saprotot augstāko izglītību. Vai jūsu skatījumā var teikt, ka šajā jomā kaut kas ir mainījies uz labo pusi?
— Lielākas vai mazākas reformas dažādā veidā noteikti notiek. Pašreizējā izglītības un zinātnes ministra aktivitātes nevar nepamanīt. Viņš ir apņēmības pilns veikt plašas reformas. Vai viņam tas izdosies un kā tas viss būs — to mēs vēl redzēsim.
Pašreizējais straujais dzīves ritms un izmaiņas, kas ir pasaulē, lielā mērā ir radījušas situāciju, ka augstskolas vairs netiek līdzi ekonomikas prasībām. Tā tas ir ne tikai Latvijā, bet pasaulē kopumā. Reformas ir vajadzīgas tādas, lai augstskolas kopumā kļūtu laikmetīgākas. Godīgi sakot, es vēlu ministram, lai viņam viss izdodas — lai būtu nevis tikai runas par iecerēm, bet arī tiktu īstenotas kādas būtiskas reformas. Jāpiebilst, ka sabiedrībai ir arī jābūt gatavai reformēties, nevis pretoties visam jaunajam. Tai ir jāiet līdzi laikmetam. Respektīvi, sabiedrība kopumā un augstskolas nedzīvo uz divām dažādām planētām. Ir jābūt gataviem mainīties — tas ir kopdarbs.
— Jauno mācību gadu ir sākušas ne tikai augstskolas, bet arī vidējās mācību iestādes, un šogad tas ir sagaidīts ar diviem būtiskiem pārsteigumiem. Viens no tiem — aizliegums skolām pieprasīt, lai kaut vienu mācību materiālu pirktu audzēkņu vecāki, tādējādi pasakot, ka ar visu nepieciešamo bērni ir jānodrošina pašām skolām. Cik tas, jūsuprāt, ir pareizi?
— Uzskatu, ka šo problēmu lielā mērā risinātu vaučeru sistēma. Zinot, ka valsts var iedot katram bērnam līdzi noteiktu naudassummu, dažādas skolas varētu dažādi risināt attiecīgo jautājumu. Tādā gadījumā būtu nodrošināta daļēja brīvība, kad vienā skolā viss būtu bez maksas, citā — tiktu prasīta maksa, un rezultātā visu noteiktu tirgus. Tad vecāki varētu izvēlēties, kurā skolā savu bērnu sūtīt. Tajā pašā laikā pateikt, ka tagad visiem ir jārīkojas tā un ne citādi, — diez vai tas ir pareizākais risinājums. Skaidrs, ka vidējai izglītībai valstī ir jābūt sabiedrības finansētai, jo tas ir izdevīgi pašai sabiedrībai. Taču iespējamā risinājuma metodes šajā jomā var būt dažādas. Svarīgākais ir tas, lai bērns, pabeidzot skolu, tiešām būtu saņēmis kvalitatīvu izglītību — katra diena, katrs mēnesis skolā ir ļoti izšķirošs, un tam ir jābūt maksimāli produktīvam.
— Ir aizsākta diskusija — būtu vai nebūtu agresīviem bērniem jāļauj apmeklēt skolu. Kāds ir jūsu skatījums šajā jautājumā?
— Arī šo jautājumu varētu risināt, ja būtu dažādas skolas un katrai no tām būtu sava noteikta attieksme. Bieži vien tā dēvēto grūti audzināmo jeb huligānisko bērnu problēma nereti ir pedagogu nespējā ar viņiem strādāt, izpratnes trūkumā šajā jomā. Zinu konkrētus piemērus, kad, adekvāti strādājot ar šādiem bērniem, var notikt teju brīnumu lietas. Varbūt bērna ģimenē ir problēmas un skolā tas viss nāk ārā, bet daļa pedagogu nespēj ar viņu strādāt. Tajā pašā laikā varbūt kāds privātais uzņēmums spētu izveidot skolu, kas darbotos, strādātu, mācītu tieši šos trakos bērnus, un tādā veidā problēma tiktu risināta. Pašreizējā valsts izglītības sistēma netiek galā ar jaunā laikmeta problēmām, un tāpēc ir nepieciešamas dažādas reformas. Ir jāļauj strādāt tiem, kas to māk, bet iznācis ir tā, ka valsts nereti finansē tos, kas to vairs nemāk darīt.
