Aizvadītā nedēļa pagāja Līgosvētku noskaņās. Svētki ir vajadzīgi, īpaši laikos, kad dzīvē neklājas viegli. Ziemassvētki un Jāņi latviešiem ir paši nozīmīgākie svētki, un, ja ir tik daudz brīvdienu, kā bija šoreiz, ikvienam ir iespēja atpūsties, apmeklēt kādu kultūras pasākumu vai kaut kur aizbraukt, lai smeltos spēku jaunai darba dienai.
Pirms Līgosvētkiem Rīgā, Esplanādē notika pret valdības rīcību vērsta tautas manifestācija. Mazliet cieņas ir pelnījuši tie deputāti un ministri, kuri saņēma drosmi un iznāca pie cilvēkiem. Salīdzinot ar anonīmu zākāšanos interneta vidē, tiešs kontakts ir pavisam cita lieta, jo rūpīgi apsargātajiem un varenajiem lēmējiem, ikviens var ieskatīties acīs, paraustīt aiz piedurknes. Šāda publiska tautas nostāja pieder pie pamattiesībām demokrātiskā sabiedrībā un noteikti ir vajadzīga. Tas ir veids, kā likt politiķiem saprast, ko ierindas vēlētājs īsti domā un kā vērtē savu priekšstāvju paveikto. Tautai ir jāpauž savs viedoklis, jo esam tiesīgi pieprasīt ne tikai līdzekļus, ko tagad “apgriež”, bet arī to, lai pēc pāris gadiem mēs atkal dzīvotu labāk. Būtiski, lai šādās protesta akcijās viens pret otru nesāktu vērsties cilvēki vai sabiedrības grupas. Tautas kalpi nu ir pārvērtušies kungos, un mandātu atsaukšana vairs nedarbojas, viņi paši lemj — nolikt to vai nē.Ceturtdien atsākās darba nedēļa. Iespējams, tā bija nedaudz saraustīta, bet varēja just, ka cilvēki brīvdienās bija atpūtušies, no rīta sasveicinoties smaidīja un bija gatavi darbam. Tas ir pozitīvi un nozīmē, ka svētki bija izdevušies. Daudzi satraukušies, ka Rīgas domes vēlēšanās virsroku guva kreisi orientētās partijas. Latvijai jau no pirmās brīvvalsts laikiem raksturīgs daudzpartijiskums, kas vērojams arī tagad. Uzskatu, ka no tā nevajadzētu baidīties. Domāju, ka Rīga nepaliks krieviskāka, nekā tā jau ir tagad. Kreisi orientēto partiju nākšana pie varas ir rezultāts tam, ka labējās partijas ir saimniekojušas slikti un cilvēki tām vairs neuzticas. Turklāt, tās varu dala ar labēji pozicionējošo LPP/LC. Pēc dažiem gadiem iedzīvotājiem būs iespēja pārliecināties, vai opozīcija ir labāka par līdzšim valdošajām pozīcijas partijām. Tas ir normāls demokrātisks process. Pēc tā, kas notiks Rīgā, varēsim spriest par visu Latviju kopumā. Ik dienu dzirdam par krīzi. Labajos gados iedzīvotāji, redzot, ka valsts struktūrās strādājošie dzīvo ar vērienu, darīja līdzīgi. Valdība krīzē tagad vaino patērētājus, lai gan pati veicināja brīvo līdzekļu tērēšanu un kredītu ņemšanu. Tas nu nav korekti. Problēmas ir visā pasaulē, ne tikai Latvijā. Tas, ka krīze Latviju ir skārusi vairāk kā kaimiņvalstis, liecina, ka valdības iepriekš nav tālredzīgi strādājušas. Ekonomika vienmēr attīstās viļņveidīgi, un tagad ir kārtējais brīdis, kad esam trāpījuši “bedrē”. Tikai no mums pašiem, valdības un valsts vadītājiem atkarīgs, cik ātri izkļūsim no šīs situācijas. Valsts sektora tēriņu samazināšana ir viena lieta, bet primārais, pie kā valdībai būtu jāsāk strādāt, lai mēs izķepurotos, būtu uzņēmējdarbības veicināšana. Mūsu valsts iekšējais tirgus ir ļoti mazs, tāpēc man nav skaidra, manuprāt, mākslīgi uzturētā lata stabilitātes nodrošināšana. Vai mums, gadiem ilgi izmisīgi turoties pie lata augstā kursā, tas ir izdevīgi? Mums ir interese pēc iespējas vairāk strādāt eksportam, un tam augstais lata kurss, manuprāt, traucē, nevis palīdz. Ekonomika ir ļoti jūtīgs mehānisms, tiklīdz kādā vietā parādās vājais posms, to izjūt visi.Valdība katru dienu nāk klajā ar jauniem paziņojumiem par iespējamo taupīšanu. Man šķiet, ka šobrīd mēs esam sasieti ar solījumiem un prasībām, ko izvirza Starptautiskais valūtas fonds un attiecīgās finanšu struktūras, kas sniedz Latvijai nepieciešamo aizdevumu. Šajā situācijā valdības uzdevums ir ne tikai šo naudu iegūt, bet arī iespējami mīkstināt prasības. Ja algas samazina gan valsts, gan privātajā sektorā strādājošajiem, tas ir normāli, jo tā notiek visā pasaulē. Taču ir briesmīgi, ka nav atrasts cits veids, kā papildināt valsts kasi, vien samazinot pensijas, “māmiņu algas” un sociālos pabalstus. Pensionāram, kuram šobrīd no pensijas noņem desmit procentu, kas ir padsmit latu, būs daudz grūtāk izdzīvot un nodrošināt sev puslīdz cilvēcīgu eksistenci nekā politiķiem, kuriem arī samazina algu. Tas, ka valdība ķērās klāt pensijām ir biedējoši. Pirmajos gados pēc Latvijas valsts atjaunošanas pensiju uzkrāšanas sistēma bieži mainījās. Tagad tā bija daudzmaz nostabilizējusies, un iedzīvotāji ticēja, ka šie pensiju līmeņi darbojas, bet šobrīd ticība tam ir sagrauta.Mēs dzīvojam valstī, kurā mirstība pārsniedz dzimstību, un šobrīd, kad “māmiņu algas” samazina, tas noteikti šo starpību palielinās. Tie, kuri dzims un augs, būs cilvēki, kuri pelnīs mums pensiju. Līdz šim vēl nerunā par mazģimeņu nodokli, ko daudzi noteikti atceras no padomju laikiem. Šobrīd tāda nav. Manuprāt, šis nodoklis būtu pareizs, jo, ja cilvēks kādu iemeslu dēļ bērnus pasaulē laist nevēlas, bet pensiju saņemt grib, viņam par to būtu jāmaksā.Medijos izskanēja ziņa, ka veselības ministrs Ivars Eglītis iesniedzis demisijas rakstu. Eglīša kungs pietiekami ilgi nostrādāja medicīnas sistēmā un ir zinošs šajā jomā, bet viens nekad nav cīnītājs. Gan izglītība, gan medicīna visus šos gadus ir bijuši tādi kā “sāpju bērni” un šīs nozares nav viegli vadīt. Ir mēģināts veikt daudz dažādu reformu, streikots. Iespējams, Eglīša kungs grūtā brīdī nespēja uzņemties atbildību, bet varbūt šādā veidā solidarizējās ar pārējiem mediķiem, jo aizdevuma daļa, kas tikko it kā ir nodrošināta, nebūs pēdējā, un budžeta “cirpšanas” vēl noteikti būs. Ceturtdien dzirdēju ziņu, ka pēdējā laikā ir atlaisti vairāk kā pieci tūkstoši valsts sektora darbinieku. Likvidējot valsts aģentūras, vairums cilvēku tiek amatos gan ministrijā, gan citur. To, cik objektīvi notiek darbinieku atbrīvošana, ir grūti kontrolēt. Nav zināms arī tas, vai valdībai šādā veidā izdosies valsts pārvaldi padarīt skaitliski mazāku, mazināt birokrātiju un nodrošināt efektīvāku darbību. To redzēsim vēlāk.Rīt, 1. jūlijā, visā Latvijā jaunievēlētajām pilsētu un novadu domēm notiks pirmā sēde. Es biju iepriekšējā sasaukuma deputāts, bet šajās vēlēšanās nebalotējos, jo redzēju, kādi veidojas partiju saraksti. Te tomēr nav Rīga, bet mazpilsētiņa, un daļēji varēja prognozēt, kas domē tiks ievēlēts. Man prieks, ka ļoti precīzi paredzēju vēlēšanu rezultātus. Diemžēl notiek tas, kas Pļaviņām ir tradicionāli — cīņa par varu, par iespēju vadīt pilsētu. Mazajās pašvaldībās nav politikas, tā ir Saeimā un Rīgā, bet te ir saimnieciskā darbība. Ja šajā jomā uzskati atšķiras, tad automātiski esi iekļauts opozīcijā. Četrus gadus arī man bija “rūgtā nasta” jānes. Man nav vienalga, kurš būs novada galva, tāpēc sekoju līdzi informācijai. Viena no kandidātēmpriekšsēdētājas amatam varētu būt Gunta Žilde, arī Ainārs Arnītis vai Vladimirs Samohins. Jebkuram no viņiem novēlu nepaļauties uz minimālu vairākumu, bet meklēt apvienošanās kompromisus, jo citādi vienota rezultatīva darba nebūs. Sestdiena, kā jau vairumam iestāžu un uzņēmumu arī mums, SIA “Vagonete” strādniekiem, bija darbdiena. Tāpat kā visā valstī, arī mums iet grūtāk nekā aizvadītajā gadā. Apgrozījums ir sarucis, bet turpinām strādāt. Darbojamies it kā mazliet noslēgtā nišā, ar dzelzceļa būvi saistītā jomā. Ir krīze vai nav, bet dzelzceļam ir jābūt, tikai konkurence ir vēl nežēlīgāka. Brīžiem nākas strādāt vien uz pašizmaksas robežas. Pozitīvi vērtēju to, ka līdz šim neesam samazinājuši strādnieku skaitu un algas. Pensijas vecuma darbinieki no mums aiziet paši. Mums iet grūtāk, bet ceram, ka spēsim noturēties.
