Pamazām noslēgumam tuvojas aktīvā tūrisma sezona, un, atskatoties uz to, situāciju noteikti nevar vērtēt kā vienkāršu. Darbojamies šajā jomā vairākus gadus, un negribas domāt par to visu pesimistiski, tāpēc ceru, ka ar laiku viss sakārtosies, bet pagaidām ir sarežģīti nodarboties tikai ar to vien. Galvenais ir cilvēku ienākumi, kas nosaka pirktspēju, un tā diemžēl lielākoties ir zemāka nekā bija iepriekš. Tāpēc bieži daudzi nevar samaksāt par pakalpojumiem adekvātu summu. Tomēr, ja cilvēks ir atbraucis, gribas arī pašiem dalīties ar to skaistumu un iespējām, kas mums ir, tāpēc nereti iznāk, ka klientiem dāvinām pakalpojumus. Šī iemesla dēļ tūrismu šobrīd es dēvēju par hobiju — izveidota skaista vieta “Labais krasts” Daugavas krastā, Klintaines pagastā, ko gribas parādīt citiem. Katrā ziņā pelnīt ar to nevar. Tūrisma bizness, iespējams, ir ceļojumi uz ārvalstīm, bet pie mums pārsvarā brauc mazāk turīgi cilvēki, kuri ir spiesti skaitīt katru eiro.
Ieguldot un attīstot vari uzlabot pakalpojumus, bet tam vajadzīgi līdzekļi. Tā kā šādā nelielā atpūtas vietā tos pietiekami nopelnīt nevar, kaut kas jāpārdod vai jābūt papildu biznesam. Pirms kāda laika izvēlējos darboties tikai savā uzņēmumā, bet algu sev tādā veidā nevarēju nopelnīt, tāpēc tagad atkal strādāju algotu darbu. To turpina darīt arī vīrs. Šobrīd esam sākuši SIA likvidāciju, mainīsies uzņēmējdarbības forma, bet “Labais krasts” paliks, un mēs negrasāmies no tā atteikties, jo ieguldīts liels darbs, lai to sakārtotu un izveidotu par tādu, kur patīkami uzturēties pašiem un sagaidīt viesus.
“Labais krasts” ir atklājums daudziem, arī tepat kaimiņiem, piemēram, koknesiešiem. Meklējot interesantas apskates un atpūtas vietas, cilvēki mūs atrod. Izbūvēta pirtiņa un veikti citi uzlabojumi, bet tas nozīmē, ka vajadzēja atteikties no kā cita, lai ieguldītu šajā vietā. Tāda ir šodienas tūrisma realitāte. Tāpēc daudzas atpūtas vietas tepat gar Daugavu ir pārdošanā. Turklāt cilvēki ieguvuši Eiropas Savienības projektu naudu, kas ir tas pats kredīts, kas jāatdod, tikai mazākā apmērā. Cilvēkiem nekas neatliek, kā meklēt iespējas, kā neieslīgt vēl lielākos parādos. Arī mēs savulaik domājām par projektiem, bet vienmēr noteikumi bija tādi, ka, veicot aprēķinus, nebija izdevīgi to darīt. Tagad domāju, ka labi vien bija, jo neviens jau neko nedāvina. Jādod kaut kas pretī. Turklāt uzņēmumi, ar kuriem sadarbojies, lai paveiktu iecerēto, pieprasa sakāpinātas maksas. Mums paveicās, ka pagaidām visu esam izdarījuši pašu spēkiem. Esmu runājusi ar lielāku kempingu īpašniekiem, un arī viņi var pastāvēt tikai ar vēl kādu blakus nozari. Jā, sezonā ienākumi ir pietiekami, bet arī tikpat daudz izdevumu. Turklāt tie ir pāris mēneši gadā, bet arī pārējā laikā jādomā, kā nopelnīt. Ierēdņi mums nepārtraukti atgādina, ka arī laukos ir lielas iespējas veidot savu biznesu, bet realitātē nav tik vienkārši. Cilvēku Latvijas laukos palicis mazāk, no Latgales atbraukušie stāsta par pamestām mājām un tukšiem ciemiem.
Katrā ziņā sapņi un mērķi šajā jomā paliek, un tie vienmēr jāpatur prātā. Varbūt, ka maniem bērniem būs iespējas ‘‘Labajā krastā” paveikt ko vairāk, bet varbūt mēs paši spēsim īstenot kādu jauku vai traku ideju, kas iepriecinās gan vietējos, gan viesus. Nākotne rādīs. Tā ir man tuva nodarbošanās, un esmu gandarīta jau tagad par izveidoto skaisto vietu, par vienu sakoptu Latvijas stūrīti padomju gados izpostītās Daugavas krastā. Tas jau ir otrais lielais projekts sabiedrībai manā dzīvē, ar ko es varu būt lepna un gandarīta.
Domājot par politiku, mani visvairāk satrauc mūsu neprasme saimniekot savā zemē un nevēlēšanās reaģēt uz lietām, kas nav pareizas. Cik ilgi var izlikties, ka viss ir kārtībā? Acīmredzot politiķi domā, ka tautai var iestāstīt visu ko. Arī dzīvojam mēs, šķiet, dažādās dimensijās. Cilvēki jau arī tam visam nepretojas kā citās valstīs.
Šobrīd aktuāls ir pensiju jautājums. Latvijas pensijas kapitāls veidojās no 1997. gada, bet arī no 1991. līdz 1997. gadam cilvēki savu darbu ieguldīja Latvijas veidošanā, bet tas laiks vispār nav ņemts vērā un pielīdzināts koeficientam, kas ir par citā valstī nostrādāto laiku. Manuprāt, tā ir necieņa pret saviem iedzīvotājiem, kuri te dzīvo un strādā, faktiski piedalījušies valsts atjaunošanā. Tomēr, kā lasām plašsaziņas līdzekļos, daži pamanījušies nopelnīt lielu pensiju — kādam tā ir 19 000 eiro mēnesī. Visiem nav tādu iespēju, un daudzi saņems tikai minimālo pensiju, jo sistēma nav spējusi uzkrāt vairāk. Esam jau 12 gadus Eiropas Savienībā, bet līdzvērtīgu atalgojumu kā citās dalībvalstīs neesam saņēmuši nekad. Darbspējīgie aizbrauc, bieži par iemeslu minot kredītus un pensiju, ko te nevarēs nopelnīt. Es to nesauktu par progresīvāko pensiju sistēmu Eiropā, kā to dara mūsu politiskā elite, kas būtībā ir aizmirsusi, ka valsts un politika jau tiek veidota cilvēkiem, kuri tajā dzīvo.
Pagājušajā nedēļā Riodežaneiro sākās vasaras olimpiskās spēles. Tā kā abi ar vīru savulaik paši esam nodarbojušies ar sportu, šis notikums mums ir aktuāls, un tam sekojam līdzi ļoti aktīvi. Arī ziemas olimpiskās spēles labprāt skatāmies. Savulaik biju Latvijas loka šāvēju junioru izlasē, vīrs — Savienības izlasē airēšanā ar smailīti. Domāju, mūsējiem spēlēs veiksies labi. Arī tāpēc, ka mazāk būs dopinga lietotāju. Nepiekrītu viedoklim, ka, nepielaižot vairākus krievu sportistus spēlēm, tādējādi atbrīvojas no konkurentiem. Dopinga sistēma arī padomju laikā Krievijā bija ļoti spēcīga, un kaut kādus nezināmas izcelsmes vitamīnus profesionālie sportisti lietoja. Tā sistēma palikusi tāda, kāda ir, bet pārējā pasaule vairs negrib ar to samierināties. Ir lietas, ko var darīt godīgi.
Šādi neglīti fakti jau nav tikai sportā, bet daudzās jomās. Kaut vai Valsts ieņēmumu dienestā un Saeimā. Vienmēr ir kādas ēnu spēles, bet katrs negodīgums ar laiku vienmēr uzpeld. Vai tāpēc viss izskatās tik bezcerīgi? Nē. Vienkārši, rodoties pieredzei, daudzas lietas redzam citādākā gaismā un skaidrāk, vai nu to pieņemam, vai nē.
Tagadējiem jauniešiem tomēr ir atšķirīga dzīves uztvere, asāka reakcija, un tas dod pārliecību, ka pārmaiņas ir iespējamas arī mūsu mazajā Latvijā, ja vien paši neizslēgsim viņus no spēles, kā saka — lai netraucē veidot lielo biznesu.
