1. jūnijā visā pasaulē un arī Latvijā atzīmē Starptautisko bērnu aizsardzības dienu. Tradīcijas aizsākumi meklējami 1925. gadā, kad Ženēvā norisinājās Pasaules konference bērnu labklājībai. Pirmo reizi šo dienu, kad īpaši svētki veltīti tieši bērniem, atzīmēja 1950. gadā.
Starptautisko bērnu aizsardzības dienu katrs no sava redzesleņķa varam uzlūkot atšķirīgi, proti, tiesībsargājošās iestādes šajā dienā atgādina, ka arī Latvijā katru dienu bērni cieš no fiziskās un emocionālās vardarbības, seksuālās izmantošanas, nepietiekama uztura, kas jāmazina, atgādinot bērnu tiesības. Skolotāji teic, ka pēdējo gadu laikā skolēnu tiesības nereti gūst virsroku pār pienākumiem, savukārt vecākiem ideālā gadījumā būtu jāprot balansēt — iemantot bērna uzticību, ieaudzināt bērnā cieņu pret vienaudžiem un pieaugušajiem, kā arī iemācīties notiekošo izvērtēt objektīvi.
Savukārt bērnam neatkarīgi no vecuma un tā, kurā pasaules malā viņš mīt, 1. jūnijā vislielākā dāvana būtu vēl viena saules un prieka pielieta diena, kurā viņš justu vecāku mīlestību un patiesu prieku par to, ka viņš ir šajā pasaulē.
Dace Daiļida, Pļaviņu novada ģimnāzijas skolas padomes priekšsēdētāja
— Domājot par bērnu tiesībām un pienākumiem mūsdienās, pirmais, ar ko visvairāk esmu saskārusies — bērniem mūsdienās ir tik daudz tiesību, bet pienākumu ir maz vai nemaz. Lai gan zinām, ka pret bērniem ir vērsta vardarbība, ka ir joma, kurā jāaizsargā bērnu tiesības, paralēli izveidojusies galējība, kas tikai aizstāv un arvien paplašina bērna tiesības sadzīvē, skolā, ģimenē. Man ir divi skolēni, kas mācās 3. un 7. klasē. Darbojoties skolas padomē, esmu novērojusi, ka bērni ļoti labi pārzina savas tiesības, nereti ar šo tiesību atgādināšanu, pat piedraudēšanu pieaugušajiem sāk risināt strīdīgas situācijas un konfliktus. Vēl viena iezīme — daļa vecāku nespēj objektīvi iesaistīties skolas ikdienas dzīves konfliktu un pārpratumu risināšanā, jo sava bērna sacīto uztver kā vienīgo patiesību. Līdz ar to, bērnam augot lielākam, viņā rodas pārākuma izjūta un apziņa, ka var atļauties darīt visu, jo vecāki tik un tā būs viņa pusē. Manuprāt, tas ir nepareizi, jo vecākiem jābūt tiem, kuri bērnā ieaudzina cieņu, veido bērnā vērtību sistēmu un iemāca, kas ir pareizi un kas nav. Domāju, ka arī vecāku stingrība, bērna tiesību robežu “iezīmēšana” tādā veselīgā izpratnē ir vajadzīga, lai mēs izaudzinātu pilnvērtīgus pieaugušus cilvēkus.
Liāna Purvinska, Aizkraukles novada bāriņtiesas priekšsēdētāja
— Visā pasaulē bērnu tiesības ir svarīgs jautājums, un no 3. līdz 4. jūnijam Briselē notiks 9. Eiropas forums bērnu tiesību aizsardzībā, kurā piedalīšos arī es. Bāriņtiesa daudziem asociējas ar kaut ko nepatīkamu, šķiet, ka sveši cilvēki jaucas viņu ģimenē un mēģina iemācīt pareizi dzīvot un audzināt bērnus. Tomēr tā nav. Bāriņtiesai nav pareizās receptes bērnu audzināšanā, vienīgā prioritāte ir bērnu tiesību aizsardzība, kas prevalē pāri visām citām tiesībām.
Viena no problēmām, ar ko saskaramies, ir tā, ka vecākiem savstarpēji jābūt cieņpilnām attiecībām, tad arī bērni cienīs sabiedrību un savus vecākus. Joprojām aktuāla frāze, kurai piekrītu: bērni ir vecāku spogulis. Lai kā vecāki censtos būt labāki, visu ģimenē notiekošo parāda bērni. Sabiedrībā izveidojies aplams stereotips par to, ja vecāki ir šķīrušies un dzīvo atsevišķi, par bērnu rūpējas un visas pūles tam velta tikai tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Otrs bērna audzināšanā un problēmu risināšanā iesaistās epizodiski vai vispār nepiedalās. Vecākiem jāsaprot, ka līdz bērna pilngadībai jautājumi, kas saistīti ar abu kopīgo bērnu, jārisina kopā. Vecāku starpā trūkst iejūtības, spējas komunicēt vienam ar otru par bērnu problēmām cieņpilnā līmenī, nenoniecinot vienam otru. Diemžēl tā ir realitāte un no tā visvairāk cieš tikai bērns. Lai kā bāriņtiesā cenšamies vecākus iedrošināt, likt aizdomāties, ka viņi ar savu rīcību nonicina, par radušos situāciju liek justies vainīgam bērnam, aizdomājas vien neliela daļa vecāku. Bērns tā arī jūtas, jo viņš nav tik dzīvesgudrs, lai saprastu dzīves smalkumus un vecāku attiecības. Liela problēma Latvijas sabiedrībā ir tā, ka vecāki aizbrauc strādāt uz ārzemēm un savus bērnus uztic aprūpēt vecvecākiem, brāļiem, masām, un tajā brīdī pilnībā zūd emocionālā saikne ar vecākiem. Protams, tuvākie radinieki bērnus aprūpē pēc labākās sirdsapziņas, bet neviens nevar bērnam aizstāt pašus tuvākos — mammu un tēti, kas viņam ir vissvarīgākie.
Līva Skābarniece, Kokneses ģimenes atbalsta dienas centra vadītāja
— Centra ikdiena saistīta ar bērnu pieskatīšanu, pasākumu rīkošanu, rotaļu un nodarbību vadīšanu, tāpēc ar bērniem esam izrunājuši gan viņu tiesības, gan pienākumus. Piemēram, stingri jāievēro, ka, uzturoties centrā, nedrīkst lietot rupjus vārdus. To izstāstām katram bērnam, kurš centrā ierodas pirmo reizi, un atgādinām, ka par noteikumu pārkāpšanu paredzēts “sods” — vingrošana, piemēram, pietupieni. Bērni to uztver ļoti nopietni un sakautrējas, ja kādam pasprūk kāds rupjāks vārds, cenšas, lai tā nenotiktu. Esam pārrunājuši arī to, ka ikvienam, arī bērnam, ir savi pienākumi ģimenē. Ceturtdienās, kad centrā darbojamies virtuvē, bērniem iespējams izmēģināt kādu darbiņu, ar kuru arī mājās var iepriecināt vecākus, kaut vai nomizojot kartupeli. Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā otro gadu Kokneses māmiņu klubs rīko ratiņu gājienu, kurā aicinām piedalīties jaunos vecākus, vēlāk piebiedrosimies bērnu svētku pasākumam “Dzeltenā istaba” kultūras namā.
Manuprāt, koknesieši katru gadu arvien aktīvāk iesaistās dažādos pasākumos, kas veltīti ģimenei, bērniem, tā ir iespēja kopīgi pavadīt laiku, kas liecina, ka ģimene ir vērtība. ◆
